Vakardiena.. Ko lai tur saka? Jūs jau paši mani vakar redzējāt, gan jau nekas cits nav jāpiemin.

Zaudēju to, ko viņš un citi man nepārtraukti deva. varbūt pašu dārgāko, varbūt ne.

Vo, Zachis mani vakar pārsteidza tik pozitīvā nozīmē, cik vien var būt. Lai gan plecu, kuru noslapināt, viņš man neiedeva, viņš bija pavisam blakus un pavisam klausījās. Un ļāva man runāt.. Un vēlāk lika man pasmaidīt. Un uzmundrināja..
Un es jutos labi pēc tās sarunas, līdz.. Nu jā.. Līdz atkal viss aizgāja pa burbuli un tā nomira. Vai arī nomira vēlme cīnīties, kas bija parādījusies vakar. Nespriedīšu.

"Nu neesi vienmēr tik laba" /E. - Nu, ko... Varbūt ir pienācis laiks mainīties un kļūt par real-bad-enny? var jau būt, ka tā būs vieglāk, var jau būt, ka tad nesāpēs. Bet visi, tikpat labi kā es, zina to, ka es nemainīšos, pat ne tādēļ, lai būtu vieglāk. Es jau allaž izvēlos to sarežģītāko un dzelkšņiem bagātāko ceļu, pa kuru ar basām kājām man jāiet.. :/

Jā, esmu iekritusi jau atkal besī. Un tas kaitina visvairāk. Ka man vispār vairs nav teikšanas par savām sajūtām. Tās iet savu ceļu, neatkarīgu no manām vēlmēm.. >.