Es tik ļoti vēlos viņu atdzīvināt.
To savu daļu, ko jau gadus esmu dziļi aprakusi.

Es šodien dejoju tango un centos atcerēties laikus tos, ko novērtēju vien tagad, kad sen tie pagājuši.
Un es atcerējos to, kā uztraucos reiz, ka vecāki mani pievils, ka viņi mani neredzēs, ka nepaspēs. Es tik ļoti vēlējos, lai viņi mani redz, lai mani atzīst... Un toreiz es ar sevi tik ļoti, ļoti lepojos. Un bija par ko, bija ar ko.

Un es saprotu, ka stulbi izskatās no malas un es saprotu, ka nemaz neredz tās stīgas, kas skauj mani apkārt un tomēr.. Es brīnos par cilvēku stulbumu, savu stulbumu tik ļoti, ka gribas raudāt, pat to, ka novērtē kādu un kaut ko vien tad, kad tas jau sen aizslīdējis. Un nu, pēc tik daudziem gadiem, kad jau nokavēts, es atdotu savu dvēseli, lai mainītu tādu nieku, tādu sīkumu, un tomēr... tas darītu laimīgu. Nevis dots talants, nevis nopirkts, bet iegūts - izcīnīts.

Es būtu cits. Nevis labāks, bet laimīgāks.