Bija jauka diena..
Laigan sagruzijos vairrākārt un lai gan Mokka man nu liekas ļoti PĒ... Un... Man nācās saderēt ar Edzi par kādu visai atbildīgu jautājumu... Bija jauki.
Andrejsala, as always..
Un man gribas.. Tā no sirds.. >< Viva es tevi saprotu un tu mani ar.
Un mani kaitina tas, ka to, ko gribas nekad nav iespējams dabūt.. Un pat, ja var.. Man nepietiek spēka pēc tā sniegties vai vismaz mēģināt..
Māte mani noveda līdz asarām. Vispār, pēd. laikā kļūstu pārlieku emocionāla un pāris atsevišķi teikumi un vārdi spēj manī momentāli uzšļkkilt asaru vērpetes, kas gan pazūd tikpat ātri kā parādās.. Un tomēr.. Skarbi. man nepatīk raudāt... Galīgi ne. Bet tai kazai tas izdodas.. Pateikt ko tādu, kas liek pateikt ko pretī un pēc tam saņemt pliķi sejā.. Jā.. Ja man būtu jāizvēlas - es laistos prom, bet man ir bail.. Un žēl. Tā sevis un citus. Bail pazaudēt un vairs neatrast.. Bail aiziet par tālu, pat ar savu raxturu.
Lekt! Tukšumā, klusumā.. pazust, lai nekad neatgrieztos.
Man riebjas tā domāt, bet šobrīd.. Man vien dēļ dažiem gribas palikt..
Jā, var jau teikt, ka man ir besis vai depresīvais.. var teikt visu ko un es vien nožūpošu galvu, pazemīgā piekrišanā..
Un tomēr man sāp..
katrs vārds, katra piezīme.. Katrs mājiens, kas vēl vairāk liek saprast, ka nekā nevar būt.. Vai arī var, bet es to nespēju paņemt..
Man gribas prom.
Braucam uz jūras krastu, kur uzrīkosim pikniku ar panku brokastīm, alu un kaut ko vēl.. Paņemšu līdzi kārtis un bumbu un sadabūsim ūdenspīpi.. Mēs būtu vieni paši.. Un varbūt tad kaut kas liktu atvērties tam cieši noslēghtajam paurim, kas negrib vērties vaļā un ko darīt.. varbūt es varētu beidzot pateikt..
Atceros teicienu: "labāk zināt, ka esi visu izdarījis un zaudēt cīņā, nekā vēlāk apjēgt, ka neesi neko pat mēģinājis".. bet ko lai dara?! brīžam viss šķiet.. tik.. nepareizs. :(
Pār mani skumju lietus nolijis. Un jā,.. man ir skumji.
laumiņu putekļiem klāts - Komentāri
tikai kripatiņu