Šodien jau atkal ir lejā. Tā nelielā bezjēdzības sajūta vien prātā mājo, tas nogurums, kas lauž kaulus, miegs, kurš zogas nemanot un tā vēlme.. Vēlme aizmirst, bet netikt aizmirstai, vēlme dzīvot labāk. Un jau atkal bezspēcība.

Es domāju par mīlestību neviltotu, karstu elpu, kas slīd pāri tavam ķermenim, skūpstiem, kas liek taureņiem vēderā lidot un par to baudas virpuli, kas sagrābj tevi pēkšņi un nelaiž vaļā līdz neesi ļāvusies tam visa.

Un es atkal atduros vien pie atmiņu uzplaiksnījumiem un sapņiem. Un nekā vairāk.