Darbā haltūrējām, dziedājām un ākstījāmies.
Sēdējām ārā un smējāmies, kamēr mums par to maksāja naudu un bija jāstrādā. Priecājāmies par dzīvi, aizšmaucām no darba un iešmaucām kincī.
Pēc tam kā tāds bērns mazs, plivinājos kaut kur starp zemi un debesīm.
Pat, ja bija vien jauka filmas noskatīšanās un nekā vairāk.

Kā zem zāles vai heroīna palīdusi, laikam uz īso kaut kas nedaudz sagāja, bet bija tik labi, brīvi un viegli... Nevajadzēja neko. Un nebija nekā. ^_____^