Nu tā rakstās, nu tā...
words aizkakāts pilns ar domu virtenēm, kas šaujas iekšā un ārā pa galvu.
Liekas pilnīgi nereāli tas, kā viens cilvēks var novest tavu psihi tik īsā laikā, bet redz, ka var.
Man riebjas atrasties viņa sabiedrībā, tomēr es tīkoju pēc mirkļa ar viņu, sarunām.. Tas gandrīz aizliedz elpot, novājina, liek justies mazvērtīgai, pat nevajadzīgai, bet tai pašā laikā dod tik daudz garīga un man nesaprotama.. Uzdot tik daudz jautājumus, bet rast tik maz atbilžu.
Man vajadzīgas pārmaiņas. Nopietnas pārmaiņas, iespējams, nomainīt cilvēku loku sev apkārt, aiziet no darba, pamest skolu, aizbraukt uz Antarktīdu, staigāt kailai gar jūras krastu līdz nemaņai vai jebkas cits radikāls, kas spētu mani ievirzīt kaut kādā jedzīgā domu pludumā, jo šobrīd es jūtos pār-hiperaktīva, nojūgusies un izmisusi. Tik drausmīga kombinācija, ka liekas, ka sprāgs.. kaut kas krūtīs uzprāgs, kaut kas norausies, kaut kas notiks..

tagad es saprotu par ko viņš runāja.. Kad emocijas tā plūst no tevis laukā.. Un tagad es saprotu, kādēļ vieglāk ir būt pašai un nejust - pazudināt emocijas, aizmirst par tām..