Hroniska slimība - darbs.
No rīta izveļos no mājas, lai aizbrauktu līdz skolai un nosēdētu tur 5as stundas klausoties lekciju par krustojumiem, zīmēm un citiem shitiem. Nevaru sagaidīt, kad sākšu braukāšos - kad man nebūs jālasa, jāraxta un jādomā - kad varēs vienkārši braukt... Agrrr..
Pēc skolas pa taisno dodos uz darbu un cenšos savākt stundas..
Nākamajā dienā sižets visnotaļ līdzīgs.
Šī nedēļa bija nedēļa, kad man bija jāstrādā vien 3 dienas... Es tā parēķināju, cik brīvdienas man sanāk pa šo nedēļu -- 1a. xD o.O 1diena, kuru es nogulēju pēc BBP.

Un šodien strādāt bija TIK grūti. Ik pa mirklim prātā nāca dialogs ar Mārtiņu.. Kas lika smaidīt un smieties, un valdīties.
- Tu man beidzot atbildēsi uz to jautājumu?!
(..) - Kā tad tas skanēja?
- Nocitēt neizdosies, bet nu apmēram tā: (..)
- Vai man tas ir jāsaka tagad?
- Vai ir iemesls to atlikt uz vēlāku laiku?!
- hmm.. (..)
/*brauc garām čaļi uz katamarāna. En smaida*/
- Gribētu kādu no tiem čalīšiem?
- Ko? Kāpēc tev tā liekas?! Nēē!
- Tu tā smaidīji...
- Izskatās, ka viņiem tur ir jautri. Tas arī viss..
- Bet tak gribētu?!...
- em... Nē!
(..) - Tev labi izdevās mainīt tēmu.. Un tomēr, es vēlos dzirdēt atbildi uz jautājumu..
- (..) Tev vajag palaist rokas!
- em.. KO? Un to es gaidīju nedēļu?! Nē, es gaidu sīkākus paskaidrojumus! *smejas*
- *smejas*..

Muļķīgi, bet atceros balsi, skatienu, sajūtu un to, cik ļoti es pēc tam samulsu. Tas bija ŠAUSMĪGI. :D