| 12:38p |
Līdzsvarota cilvēka piezīmes
Kamēr cepiens par imkas kārtējo gājienu nav sasniedzis apogeju, gribējās apskatīt jautājumu filosofiski.
Pirmkārt, taisni brīnums, ka Krievijas propogandas mašīna līdz šim nebija pievērsusies Kalņinam personīgi. Nu tas ir noticis. Viņš tagad ir oficiāli pārgājis frontes līniju un sācis brāļoties ar ienaidnieku. Kas tālāk?
Kā zinām, sevi cienošas nācijas tādas lietas nepiedod (Knuts Hamsuns).
Un jo sevi cienošāka nācija ir, jo mazāk cerību uz piedošanu (turki tur kaut kādi).
Bet ja tev nav laimējies piedzimt ar kādu talantu un iegūt popularitāti, tad pat lodi pierē neesi pelnījis, var izvilkt uz ielas aiz matiem un nospārdīt (pēckara francija-itālija tur visāda).
Bet ko darīt ar nordiskām īpašībām apveltītiem pusāriešu-pusčurku somugrbaltiem? Pat ja pieņem versiju par vecuma izkūkojienu (kam es nepiekrītu), kādai jābūt ir cilvēka cienīgai reakcijai?
Un kurš vispār ir teicis, ka Kalniņa mūzika ir bijusi patriotiska? Skaista - jā, ģeniāla pat - jā, bet patriotiska? Ņemsim kaut vai "Asni saknes akmenī dzen...". Vai nav skaista dziesma?! Ja neievērojam kontekstu, var pat teikt, ka vienā līmenī ar "... savējie sapratīs...". Vai tas, ka Komūnistu partijas biedrs I. Ziedonis dziesmas teksta beigās pielīmēja Leņinu, kaut ko maina šajā Kalniņa mūzikā? Nē. Bet tur jau tā lieta, ka visām Kalniņa dziesmām patriotiskumu, latviskumu piešķīra citi. Bez viņiem šī mūzika varētu būt arī ģeniāls slavinājums Kim Ir Senam, pa piemēru.
Man visu laiku skaistākā dziesma ir "Dūdieviņš", kas radusies no ģeniālā Vizmas dzejoļa "Dziesma par dūdieviņu". No izsāpēta, izslimota dzejoļa, kā rakstīja pati Belševica.
Nu ko tad? Manuprāt, pareizā attieksme bija korim "Balsis", kas aizbrauca pie Kalniņa un nodziedāja viņam paša sacerēto "Lūgšanu" ar Leonīda Breikša vārdiem (kura nāves vieta Krievijā nav zināma).
Bet sabiedriskā telpā imku vajadzētu ignorēt. Kas diemžēl nav reāli. |