18:40 - cirslīšzaķītis
mans zaķisms (un pie reizes arī cirslīša būtība) visbiežāk izpaužas šoferējot. bet beigas vienmēr ir laimīgas.tā arī šodien braucu pa Pārdaugavu (lab, ka ne pa tiltu), pēkšņi kaut kas sāk pamatīgi grabēt un mašīna neriktīgi rūkt. pirmā doma - izpūtējs velkas pa zemi, saplīsis. griežos pirmajā mazajā ieliņā, apstājos, eju skatīties izpūtēju. loģiski, ka skatos aizmugurē, jo kur gan citur izpūtēju atradīsi. bet tur nekā - stāv izpūtējs kā stāvējis. kā iedarbina mašīnu, tā nenormāls troksnis.
par laimi tuvumā vīrietis runā pa telefonu. es jamam klāt un ar zīmēm rādu, ka man viņam kas sakāms. vīrietis saprot, ka telefonsaruna jāpārtrauc nekavējoties. izstāstu situāciju, prasu, ko lai dara - vai vispār drīkst braukt uz servisu vai jāpaliek tepat. laikam gan man ir talants šādās situācijās izskatīties tik izmisušai un bezpalīdzīgai, ka nav iespējams no manis atkratīties tāpat vien. apskatoties zem mašīnas, atklājas, ka tomēr izpūtējs velkas pa zemi - mašīnas priekšgalā! tā nu vīrietis mani paslavē, ka es tik apdomīgi esmu apstājusies, uzvelk darba drēbes, norīko kolēģi ar aprīkojumu un pa trijiem (ar manu emocionālu atbalstu) izpūtējs turpat uz ielas tiek sataisīts. tā kā nebija iespējas sametināt (bet tika apsvērta šāda doma), tad pagaidu variantā piestiprināts ar drāti.
beigu beigās es vēl palīgiem apsolos tuvakajās dienās noteikti braukt uz servisu. ar pamatojumu, ka kauns taču braukt ar tādu troksni. par to atkal jamiem liela sajūsma :)
un atkal beigas laimīgas.