:
vakardiena un viss tai piederošais izrādījās varen jestra padarīšana. sākotnēji visi bijām Ļeņingradā. Dzērām alu, triecām kārtis, klausījāmies mūziku un tā tālāk. lai gan ceturtdiena, bet bija traki maz cilvēku. ap kādiem diviem bijām mēs visi un vēl - khekhemm - daži. Ne vairāk. Tad nu bārmeņi lika visādus Nazareth "Love hurts" un tamlīdzīgus briesmonīšus, vī. Ap trijiem ļoti pasīvā solī sākām kursēt prom, pa ceļam piestājot MC. Biju es, bija L., R. un arī G. Gājām pie R. uz dzīvokli Zasulaukā. Pārčāpojām pār Vanšu tiltu un turpat zālītē pretī Preses namam atlūzām. Par laikiem nezinu - jebkāda izjūta bija pazaudēta. Haha, bet tāda gulšņāšana agrā piektdienas rītā.. der! Turpinājām ceļu uz dzīvokli, izmetām līkumu gar mūsu veco skolu. Lai nu kā, bet piecos bijām galā. Pa ceļam par manu pēdējo naudu nopirkām vīnu, kuru tad arī veiksmīgi realizējām. Vienistabas dzīvoklītī viens dīvāns un izvelkamais krēsls, uz kura pat vienam cilvēkam būtu pašauri gulēt, tāpēc nolemjam, ka nedalīsimies ne tur pa 2 vai trīs un viens, bet visi dīvānam šķērsām, piestumjot klāt izvelkamo krēslu - tas kājām. Īsti nezinu, kāpēc tagad visu to stāstu, bet lai nu paliek.
Gluži saprotams, ka man tika tas gods gulēt blakus cilvēkbērnam, kurš, starp citu, jau atpakaļ no prakses. Ļoti silts rīts, vēl siltāks, ja kāds tā blakus saritinās. Nu, vai kaut kā tā. :)
Ap divpadsmitiem bijām augšā, prātojām, ko varētu apēst, ja nekā nav. Ledusskapī vārīts kartupelis, divi banāni, margarīns, eļļa, sinepes, korvalols, saldskābmaizes gals, sešas olas. Saldētavā - žāvēta desa. Vēl atradām divus kartupeļus. Ēdienkarte. :D Cilvēkbērns ņēmās kaut ko no tā visa sataisīt un sacept. Būtu bijis pat tīri tā nekas, ja vien tas vārītais kartupelis.. kaut kas nebija ar viņu.
Tad gājām uz istabu gulšņāt un nedarīt neko. Kādā brīdī minējām zviedru mīklas ar cerību, ka atminēsim lielo mīklu, mums paveiksies un laimēsim 50Ls.[kā tad! :D] Visu dienu neko nedarījām, tik rādījām savu inteliģenci blāblāblā. Ap puspieciem L. devās prom uz darbu. Palikām trijatā. vēl kādu stundu, vairāk gulšņājām, neceļot ne ausi. Puikas sāka spēlēties ar burkām un kamertoņiem. Interesanti tā vērot viņus ar domu, ka kas tik nevar piesaistīt uzmanību. :) Pēc tam spriedām, ka tā kā vajadzētu nomazgāt saķeckātos 4 šķīvjus un nedaudzās krūzītes, bet vispārējās nekā-nedarīšanas-eiforijā šādai atraktivitātei vajag nopietnu sagatavošanos, tāpēc vēl izspēlējām pāris duraka partijas. Pēc tam ilgi gaidītā trauku mazgāšana, tad arī došanās prom no "mājīgajiem" apartamentiem. Pusseptiņi vai pat vairāk vakarā. Ar cilvēkbērnu čāpojām uz trolejbusu.
Aizvien ir kaut kāds pilnīgs ikss, marazms. Skaidri un gaiši apjaušu, ka tomēr ir sanācis pieķerties cilvēkbērnam. Tā, ka negribas laist prom. Taču nezinu, nemāku uztaustīt robežu. Gribas ķert aiz rokas, murmulēt visādas dullības un visādi citādi jandelēties. Kaut kādus kanālus turu ciet.
Gluži saprotams, ka man tika tas gods gulēt blakus cilvēkbērnam, kurš, starp citu, jau atpakaļ no prakses. Ļoti silts rīts, vēl siltāks, ja kāds tā blakus saritinās. Nu, vai kaut kā tā. :)
Ap divpadsmitiem bijām augšā, prātojām, ko varētu apēst, ja nekā nav. Ledusskapī vārīts kartupelis, divi banāni, margarīns, eļļa, sinepes, korvalols, saldskābmaizes gals, sešas olas. Saldētavā - žāvēta desa. Vēl atradām divus kartupeļus. Ēdienkarte. :D Cilvēkbērns ņēmās kaut ko no tā visa sataisīt un sacept. Būtu bijis pat tīri tā nekas, ja vien tas vārītais kartupelis.. kaut kas nebija ar viņu.
Tad gājām uz istabu gulšņāt un nedarīt neko. Kādā brīdī minējām zviedru mīklas ar cerību, ka atminēsim lielo mīklu, mums paveiksies un laimēsim 50Ls.[kā tad! :D] Visu dienu neko nedarījām, tik rādījām savu inteliģenci blāblāblā. Ap puspieciem L. devās prom uz darbu. Palikām trijatā. vēl kādu stundu, vairāk gulšņājām, neceļot ne ausi. Puikas sāka spēlēties ar burkām un kamertoņiem. Interesanti tā vērot viņus ar domu, ka kas tik nevar piesaistīt uzmanību. :) Pēc tam spriedām, ka tā kā vajadzētu nomazgāt saķeckātos 4 šķīvjus un nedaudzās krūzītes, bet vispārējās nekā-nedarīšanas-eiforijā šādai atraktivitātei vajag nopietnu sagatavošanos, tāpēc vēl izspēlējām pāris duraka partijas. Pēc tam ilgi gaidītā trauku mazgāšana, tad arī došanās prom no "mājīgajiem" apartamentiem. Pusseptiņi vai pat vairāk vakarā. Ar cilvēkbērnu čāpojām uz trolejbusu.
Aizvien ir kaut kāds pilnīgs ikss, marazms. Skaidri un gaiši apjaušu, ka tomēr ir sanācis pieķerties cilvēkbērnam. Tā, ka negribas laist prom. Taču nezinu, nemāku uztaustīt robežu. Gribas ķert aiz rokas, murmulēt visādas dullības un visādi citādi jandelēties. Kaut kādus kanālus turu ciet.
Current Music: alice in chains