:
Rīt/parīt vai kad cilvēkbērns būs atpakaļ [beidzot!], bet man ne vella tam neticas. Kaut kā jau bija pierasts ar Tevi, ka aizbrauci un ne man, ne Tev nebija jausmas, kad būsi atpakaļ - vai pēc noliktajiem diviem mēnešiem, vai varbūt pēc pusgada. Ar okeānu jau neko nevar zināt un tā pateikt, mīļie, man līgums beidzās - es braucu mājās!-, no okeāna vidus arī gluži nevar.
Bet nu redz, šoreiz nav tik saasināti. Šoreiz cilvēkbērns vismaz ir uz zemes, turklāt tepat Latvijā. Tik dziļos laukos. [jāieiet 1188.lv un jāpalūko, vai tur kursē kāds sabiedriskais transports. intereses pēc. un ir pat trīs autobusi dienā no Rīgas! nav slikti, tā teikt :D]
Pirms pāris nedēļām I.S. mani nopietni sabiedēja, bet, redz, vispirms es viņu esot nobiedējusi, jo viņa nodomājusi, ka tas-tur-līdzās esi Tu. Ka jūs esot traki līdzīgi. Raucu pieri. Tā nu gan nav. Līdzība? Vizuāli? Raksturā? Nekāda. Vienīgais, kas vieno - īsi pirms manis satikšanas abi krasi mainījuši frizūru, īsi pēc satikšanas aizbraukuši tāltālu prom. Hell, yeah! :D
Toties no Tevis man tagad glabājas unikāls mantojums. Kad esi jūras vidū, bez sakariem, bez interneta, bet tomēr notiek komunikācija. Vinreiz dienā izsūta vēstules. 200 a4 lapas kopā. Divu bezrobežu mēnešu epopeja. Pavisam īsti! Bet nē, par šo it nemaz nevar tā divās rindiņās izstāstīt, tur vēl līdzās visi dzīves mežģi utt, nemaz nerunājot par tām dienām, kad vienīgais, kas Tev saprātu turēja, bija galvas dauzīšana pret metāla sienām un 50 Marlboro. Varbūt bija vēl dramatiskāk, bet tad Tu man to nestāstīji. Zināji, ka man pašai pietiek kreņķu. It īpaši tai nedēļā, kad vectēvs nomira. Pusdzīvs ģindenis no manis vien palika, turklāt bija jāgatavojas bērēm, un nekāda uz pilsētu-braukšana-pie-interneta nesanāca. Un nebija nemaz arī laika, kad Tev rakstīt - bija jādomā par viesiem, galdiem un tā tālāk. Traki smaga nedēļa, bet vienu gan zināju - rītos tā ap deviņiem no Tevis e-pastā ienāca ziņas. Rakstīji bezatbildes vēstules. Uzreiz otrā elpa, ka jāceļas, jādara, ka tā viņš ir un tur neko nevar padarīt. [galīgi nemāku par šo te pastāstīt, nemāku! piedošan`, varbūt citreiz]
Tagad gan būtu bail to nedēļu pārlasīt. Varbūt arī nevajag. Pagaidām. Bet to kādreiz pavisam noteikti izdarīšu.
Bet lab, tas viss ir bijis, laimīgi bijis un pagājis. Nepacietībā tirinos un skaitu bezmiega stundas, pat brīnos, kāpēc tā gaidu atpakaļ. Pieradums gaidīt? :)
Var jau būt, ka tikai gribas pirmsmiega pie-vēdera-pievilcēju un to siltumu.
Viss, esmu kaut ko nebūt teikusi!
Bet nu redz, šoreiz nav tik saasināti. Šoreiz cilvēkbērns vismaz ir uz zemes, turklāt tepat Latvijā. Tik dziļos laukos. [jāieiet 1188.lv un jāpalūko, vai tur kursē kāds sabiedriskais transports. intereses pēc. un ir pat trīs autobusi dienā no Rīgas! nav slikti, tā teikt :D]
Pirms pāris nedēļām I.S. mani nopietni sabiedēja, bet, redz, vispirms es viņu esot nobiedējusi, jo viņa nodomājusi, ka tas-tur-līdzās esi Tu. Ka jūs esot traki līdzīgi. Raucu pieri. Tā nu gan nav. Līdzība? Vizuāli? Raksturā? Nekāda. Vienīgais, kas vieno - īsi pirms manis satikšanas abi krasi mainījuši frizūru, īsi pēc satikšanas aizbraukuši tāltālu prom. Hell, yeah! :D
Toties no Tevis man tagad glabājas unikāls mantojums. Kad esi jūras vidū, bez sakariem, bez interneta, bet tomēr notiek komunikācija. Vinreiz dienā izsūta vēstules. 200 a4 lapas kopā. Divu bezrobežu mēnešu epopeja. Pavisam īsti! Bet nē, par šo it nemaz nevar tā divās rindiņās izstāstīt, tur vēl līdzās visi dzīves mežģi utt, nemaz nerunājot par tām dienām, kad vienīgais, kas Tev saprātu turēja, bija galvas dauzīšana pret metāla sienām un 50 Marlboro. Varbūt bija vēl dramatiskāk, bet tad Tu man to nestāstīji. Zināji, ka man pašai pietiek kreņķu. It īpaši tai nedēļā, kad vectēvs nomira. Pusdzīvs ģindenis no manis vien palika, turklāt bija jāgatavojas bērēm, un nekāda uz pilsētu-braukšana-pie-interneta nesanāca. Un nebija nemaz arī laika, kad Tev rakstīt - bija jādomā par viesiem, galdiem un tā tālāk. Traki smaga nedēļa, bet vienu gan zināju - rītos tā ap deviņiem no Tevis e-pastā ienāca ziņas. Rakstīji bezatbildes vēstules. Uzreiz otrā elpa, ka jāceļas, jādara, ka tā viņš ir un tur neko nevar padarīt. [galīgi nemāku par šo te pastāstīt, nemāku! piedošan`, varbūt citreiz]
Tagad gan būtu bail to nedēļu pārlasīt. Varbūt arī nevajag. Pagaidām. Bet to kādreiz pavisam noteikti izdarīšu.
Bet lab, tas viss ir bijis, laimīgi bijis un pagājis. Nepacietībā tirinos un skaitu bezmiega stundas, pat brīnos, kāpēc tā gaidu atpakaļ. Pieradums gaidīt? :)
Var jau būt, ka tikai gribas pirmsmiega pie-vēdera-pievilcēju un to siltumu.
Viss, esmu kaut ko nebūt teikusi!