:
ļoti, ļoti salst.
līdz jukšanai ved no prāta Liepāja. jebkādas domas, atmiņas, mājieni par to. atceros tukšās, vējainās ielas. jā, vēju. vējš vienmēr licies tāds īpašāks. tāds tas bija abos piegājienos, kad tur bijām. abās reizēs laikapstākļi bija vētras apmēros vai tuvu tai. nu ja. tas pirmais rīts. lai pēc naksnīgām izklaidēm septiņos no rīta pamostos? neizklausās iespējami. torīt gan pamodāmies. vējš, lietus, krusa - tas viss aiz loga. līdz vieniem jāatbrīvo numuriņš. līdz vieniem vēl ir laiks. un prieks par to. prieks, ka vari te sildīties zem segas, te, kur tepat Tu.
man nav ko teikt. salst.
tā pilsēta pati par sevi vienmēr šķitusi mazliet skumja, tāla. jau ceļš uz Liepāju - vienvirziena, pa ceļam tikpat kā nav apdzīvotu vietu. ceļš kā izšauta bulta, vientrajektorijas. un galā - Liepāja. pirms Liepājas esošie vēja ģeneratori [tā tos sauc?]. Viņureiz pastāvēju zem tāda. Traki baisi. Kā cirkuļa asā kājiņa. Šķita, ka tūlīt iedursies zemē un aizies uz jūru. Vēja pļavu vidos mājas. Nez, kā būtu tur dzīvot? Klajums, vējš, šoseja. Jā, tā man gribētos. Tā pilsēta ir maģija. Ar visu skumjumu tik pievelkoša. Lai gan.. nezinu. Varbūt turp velk atmiņas.
Vēji, saltums, siltums, pēdējās oktobra lapas, kas krita. Mums ir daudz skaistu bilžu no turienes. Man ir Tava bilde, kur stāvi mola galā mēteli vaļā. Teicu, lai rādi, kā lido. Un nākamās dienas bildes - tā rīta, kad bija vērtra. Nolikām fotoaparātu uz taimeri, tad mēteļus vaļā un abi tā lidojoši dejojām. Saķertām rokām. Tikko pamanīju, ka otrā rīta bildēs mugurā man ir tieši tas pats, kas šobrīd.
Vakar atradu savas vecās smaržas. Tā labi sajutos, iesmaržinoties ar tām. Tās, kas līdz šim.. nu, tās jau Tavējās. Sanāca tā, ka ar katru rītu JAU atcerējos par Tavu būšanu. bet arī vecās nav bez grēka. Jā, vecās - pat vēl jo vairāk, vēl ciešāk kontaktā.
Teju asociācijas noslīcinās mani. Visa kā tik daudz. Lūdzu, lūdzu piedod, bet man nav varēšanas izņemt no ausīm ārā auskariņus, kurus man dāvināji. Kad tikko biji atgriezies. Nē. Nē. Nē! Par traku, traku. Aizverieties taču vienreiz!!!
Noslāpēt jebkādas atmiņas, visuvisuvisu. Gribu runāt, stāstīt, kā mēs veidojāmies, ko piedzīvojām, visus nemierus un neaizmirstamākās atkalsatikšanās. Visuvisu. Pārņem prieks un miers to atceroties, bet tāds skumjš. Nezināju, ka prieks var būt sāpīgs. šobrīd rokas pārsalušas no taustiņu klabināšanas, pirksti stīvi, negrib tāpēc rakstīt. Bet gribas, gribas, līdz pēdējai pilītei. Visu ārā. Atbrīvoties. Atbrīvoties, bet visu atcerēties. Visu brīnišķīgo. Muļķības. Svārstos te nepārtraukti. Visu noslāpēt, bet atcerēties. Pat ja tāpat visu atceros. Līdz datumu precizitātei, līdz laika precizitātei, līdz tam, kā kurš kurā brīdī stāvēja, ko darīja, kas bija mugurā. Pilnīgi droši zinu, ka tad, kad atbrauci atpakaļ, pirmo reizi tikāmies 6. septembra vakarā tā ap deviņiem, pusdesmitiem. Tev bija izlādējies telefons, bet tik un tā s adabūji mani rokā, zvanīji no taksafona. Sarunājām, ka iešu pa Tērbatas ielu - viņš kaut kur tur būšot.
Satrauktā solī nomaršēju visu ielu ar aizdomām aplūkojot ikvienu iztālēs redzamo pretimnācēju. Ja nu..? Taču nē. Neviens nebija īstais. Jau biju garām Saktas puķu tirdziņam - aizvien nekā. Silts, maigs vakars. Jau tumšs. Zvanīt Tev nav jēgas, jo telefons izslēgts. Jāmeklē risinājums.. kur lai paliek? Kurp lai dodas, lai kaut kur pa ceļam netīšām nesamainītos un nepaietu garām? Mēģināju iedomāties, kā Tu rīkotos. Gāju Tērbatas un Elizabetes ielas krustojuma virzienā, iepretim Vērmaņdārzam. Aizgāju un stāvēju. Viss. Tālāk variantu man nebija. Atlika gaidīt, kas nu būs.
Īsti nezinu, cik ilgs laiks pagāja, taču drīz vien pamanīju, ka otrpus ielai, blakus Narvesenam un uz trotuāra malas sēž cilvēks. Ēnā. Drošs paliek nedrošs - tomēr nopētīju rūpīgāk. Nē nu.. nevar jau saprast. Vīrieškārtas cilvēks ir, bet tumsā, raugās tālumā pa Tērbatas ielu. Ā, hūte galvā. Pag, pag.. tu teici.. hūte? Nu ja!! Šajā brīdī Tu piecēlies kājās, sūtīji ielas pretējā pusē stāvošajai meitenei jautājošu skatienu, saņēmi atbildi, noliki Narvesen kafijas glāzīti uz trotuāra malas un planēji pāri ielai. TEv mugurā bija melnais Amsteradamas hard rock cafe krekliņš un pelēkā, svītrotā žakete [tā, kas vienmēr tāda saburzījusies izskatās], kājās melnās kedas. Tā. pienāci klāt, apjuki Tu, apjuku es. Neesmu pārliecināta, vai kādu vārdu pārmijām, bet zinu, ka apķēri mani. Vēl tagad atceros - tā diezgan kokaini, aizkustinoši kokaini. Tobrīd biju pārāk apmulsusi, lai vispār uz to kā adekvāti noreaģētu. Tobrīd neticēju, ka aizvien esi īsts, ka neesi nekur tālu prom okeānos, bet tepat, rekur līdzās, sasniedzams. ka esi reāli pastāvoša persona, ka Tavs vārds nav tikai tas, kas vēstulei beigās, ka Tavs vārds nav tikai tas, no kā saņemu īsziņas. Viss vakars, nakts tā arī aizgāja - apmulsumā, ka esi atpakaļ. Un vienlaikus ar zināmām skumjām, jo apjautu, ka vairs nekad nepienāks tādas ziņas, kā, piemēram, "ir trīs naktī, tumšs, sēžu uz klāja, uz virvju čupas. te ož pēc naftas. tālumā daudzas naftas torņu ugunis. gribu mājās". Ar to brīdi, kad apskāvi mani, izzuda Tevis mājās gaidīšana. Tu biji atpakaļ. Un tieši tādu Tevi iemīlēju. Tobrīd nedroši kokainu, bet ļoti labsirdīgu. Bij tāda sajūta, ka esi mani nosēdinājis uz burbuļa un tad centies to nosargāt, bet pats īsti arī baidies iet klāt. Mirdzošas acis - ko ķert, ko grābt, bet arī biji pārāk samulsis.
Man šķiet, ka pietiks runāt. Šādi var gari un plaši. Var - un kā vēl. Vai prātīgi? Nezinu. Tagad jādodas gulēt. te ir pārāk trīcoši un stīvi. Atmiņas silda, atmiņas priecē, bet caur skumjumu.
līdz jukšanai ved no prāta Liepāja. jebkādas domas, atmiņas, mājieni par to. atceros tukšās, vējainās ielas. jā, vēju. vējš vienmēr licies tāds īpašāks. tāds tas bija abos piegājienos, kad tur bijām. abās reizēs laikapstākļi bija vētras apmēros vai tuvu tai. nu ja. tas pirmais rīts. lai pēc naksnīgām izklaidēm septiņos no rīta pamostos? neizklausās iespējami. torīt gan pamodāmies. vējš, lietus, krusa - tas viss aiz loga. līdz vieniem jāatbrīvo numuriņš. līdz vieniem vēl ir laiks. un prieks par to. prieks, ka vari te sildīties zem segas, te, kur tepat Tu.
man nav ko teikt. salst.
tā pilsēta pati par sevi vienmēr šķitusi mazliet skumja, tāla. jau ceļš uz Liepāju - vienvirziena, pa ceļam tikpat kā nav apdzīvotu vietu. ceļš kā izšauta bulta, vientrajektorijas. un galā - Liepāja. pirms Liepājas esošie vēja ģeneratori [tā tos sauc?]. Viņureiz pastāvēju zem tāda. Traki baisi. Kā cirkuļa asā kājiņa. Šķita, ka tūlīt iedursies zemē un aizies uz jūru. Vēja pļavu vidos mājas. Nez, kā būtu tur dzīvot? Klajums, vējš, šoseja. Jā, tā man gribētos. Tā pilsēta ir maģija. Ar visu skumjumu tik pievelkoša. Lai gan.. nezinu. Varbūt turp velk atmiņas.
Vēji, saltums, siltums, pēdējās oktobra lapas, kas krita. Mums ir daudz skaistu bilžu no turienes. Man ir Tava bilde, kur stāvi mola galā mēteli vaļā. Teicu, lai rādi, kā lido. Un nākamās dienas bildes - tā rīta, kad bija vērtra. Nolikām fotoaparātu uz taimeri, tad mēteļus vaļā un abi tā lidojoši dejojām. Saķertām rokām. Tikko pamanīju, ka otrā rīta bildēs mugurā man ir tieši tas pats, kas šobrīd.
Vakar atradu savas vecās smaržas. Tā labi sajutos, iesmaržinoties ar tām. Tās, kas līdz šim.. nu, tās jau Tavējās. Sanāca tā, ka ar katru rītu JAU atcerējos par Tavu būšanu. bet arī vecās nav bez grēka. Jā, vecās - pat vēl jo vairāk, vēl ciešāk kontaktā.
Teju asociācijas noslīcinās mani. Visa kā tik daudz. Lūdzu, lūdzu piedod, bet man nav varēšanas izņemt no ausīm ārā auskariņus, kurus man dāvināji. Kad tikko biji atgriezies. Nē. Nē. Nē! Par traku, traku. Aizverieties taču vienreiz!!!
Noslāpēt jebkādas atmiņas, visuvisuvisu. Gribu runāt, stāstīt, kā mēs veidojāmies, ko piedzīvojām, visus nemierus un neaizmirstamākās atkalsatikšanās. Visuvisu. Pārņem prieks un miers to atceroties, bet tāds skumjš. Nezināju, ka prieks var būt sāpīgs. šobrīd rokas pārsalušas no taustiņu klabināšanas, pirksti stīvi, negrib tāpēc rakstīt. Bet gribas, gribas, līdz pēdējai pilītei. Visu ārā. Atbrīvoties. Atbrīvoties, bet visu atcerēties. Visu brīnišķīgo. Muļķības. Svārstos te nepārtraukti. Visu noslāpēt, bet atcerēties. Pat ja tāpat visu atceros. Līdz datumu precizitātei, līdz laika precizitātei, līdz tam, kā kurš kurā brīdī stāvēja, ko darīja, kas bija mugurā. Pilnīgi droši zinu, ka tad, kad atbrauci atpakaļ, pirmo reizi tikāmies 6. septembra vakarā tā ap deviņiem, pusdesmitiem. Tev bija izlādējies telefons, bet tik un tā s adabūji mani rokā, zvanīji no taksafona. Sarunājām, ka iešu pa Tērbatas ielu - viņš kaut kur tur būšot.
Satrauktā solī nomaršēju visu ielu ar aizdomām aplūkojot ikvienu iztālēs redzamo pretimnācēju. Ja nu..? Taču nē. Neviens nebija īstais. Jau biju garām Saktas puķu tirdziņam - aizvien nekā. Silts, maigs vakars. Jau tumšs. Zvanīt Tev nav jēgas, jo telefons izslēgts. Jāmeklē risinājums.. kur lai paliek? Kurp lai dodas, lai kaut kur pa ceļam netīšām nesamainītos un nepaietu garām? Mēģināju iedomāties, kā Tu rīkotos. Gāju Tērbatas un Elizabetes ielas krustojuma virzienā, iepretim Vērmaņdārzam. Aizgāju un stāvēju. Viss. Tālāk variantu man nebija. Atlika gaidīt, kas nu būs.
Īsti nezinu, cik ilgs laiks pagāja, taču drīz vien pamanīju, ka otrpus ielai, blakus Narvesenam un uz trotuāra malas sēž cilvēks. Ēnā. Drošs paliek nedrošs - tomēr nopētīju rūpīgāk. Nē nu.. nevar jau saprast. Vīrieškārtas cilvēks ir, bet tumsā, raugās tālumā pa Tērbatas ielu. Ā, hūte galvā. Pag, pag.. tu teici.. hūte? Nu ja!! Šajā brīdī Tu piecēlies kājās, sūtīji ielas pretējā pusē stāvošajai meitenei jautājošu skatienu, saņēmi atbildi, noliki Narvesen kafijas glāzīti uz trotuāra malas un planēji pāri ielai. TEv mugurā bija melnais Amsteradamas hard rock cafe krekliņš un pelēkā, svītrotā žakete [tā, kas vienmēr tāda saburzījusies izskatās], kājās melnās kedas. Tā. pienāci klāt, apjuki Tu, apjuku es. Neesmu pārliecināta, vai kādu vārdu pārmijām, bet zinu, ka apķēri mani. Vēl tagad atceros - tā diezgan kokaini, aizkustinoši kokaini. Tobrīd biju pārāk apmulsusi, lai vispār uz to kā adekvāti noreaģētu. Tobrīd neticēju, ka aizvien esi īsts, ka neesi nekur tālu prom okeānos, bet tepat, rekur līdzās, sasniedzams. ka esi reāli pastāvoša persona, ka Tavs vārds nav tikai tas, kas vēstulei beigās, ka Tavs vārds nav tikai tas, no kā saņemu īsziņas. Viss vakars, nakts tā arī aizgāja - apmulsumā, ka esi atpakaļ. Un vienlaikus ar zināmām skumjām, jo apjautu, ka vairs nekad nepienāks tādas ziņas, kā, piemēram, "ir trīs naktī, tumšs, sēžu uz klāja, uz virvju čupas. te ož pēc naftas. tālumā daudzas naftas torņu ugunis. gribu mājās". Ar to brīdi, kad apskāvi mani, izzuda Tevis mājās gaidīšana. Tu biji atpakaļ. Un tieši tādu Tevi iemīlēju. Tobrīd nedroši kokainu, bet ļoti labsirdīgu. Bij tāda sajūta, ka esi mani nosēdinājis uz burbuļa un tad centies to nosargāt, bet pats īsti arī baidies iet klāt. Mirdzošas acis - ko ķert, ko grābt, bet arī biji pārāk samulsis.
Man šķiet, ka pietiks runāt. Šādi var gari un plaši. Var - un kā vēl. Vai prātīgi? Nezinu. Tagad jādodas gulēt. te ir pārāk trīcoši un stīvi. Atmiņas silda, atmiņas priecē, bet caur skumjumu.