:
sirds ir pilnāka kā varēju iedomāties. vēl šodien, braucot vilcienā trīs stundas, man bija laiks visu tā vēsi, bez uzslāņojumiem izkalkulēt. vēsi sanāca. ar domu, ka dzīvos un aizmirsīs. un viss. tā izdomāju, vēsi uztvēru.
uztvēru pagātnē saku. šobrīd sirds pilnāka kā varu iedomāties. iepriekš prātoju, kam man Tevi vispār, kas no tā tiek. Neko konkrētu nevarēju nosaukt. Līdz ar to izsecināju, ka principā man no Tevis neko nevajag. Muļķības. Tevi nevar tā izskaidrot, izkalkulēt. Sapratu arī, kas ir skumjākā latviešu dziesma. Nē, nekādi tur Apvij rokas. Tavas mājas manā azotē. Vēl viens mirklis un tu aizlido, es tevi redzu,
bet nezinu, kurp tu klejo. Tā. Smags skumjums. Viscauri. Jūtu, kā tas izaug cauri visam oranismam, kā veido šķiedras un tīklus. Skumjas sasien ķermeni.
Vakar vakarā nenoturējos un aizsūtīju Tev ziņu.
- Vai drūkstu Tev ko teikt?
- Lūdzu. :)
- Nezinu, vai tā maz drīkstu, bet man Tevis pietrūkst. Kaut vai tikai no cilcēcīgās puses.
- Kādā momentā man Tevis ar`.
- Aizejam kādudien uz kino? Es uzsaucu.
- Ok.
Tāda saruna. Īsi, pārāk daudz pasakoši. Kad pajautāju, vai drīkstu ko teikt, atbildēji nekavējoties, pat nepaspēju telefonu nolikt. Uz otro.. jau ilgāk. krietni. Biju domājusi, ka neatbildēsi vispār.
Naktī no piektdienas uz sestdienu redzēju sapni. Bija vasaras diena, gaiša. Ne ļoti karsta. Tāda patīkami silta. Zvana telefons. Nepazīstams numurs. Otrā galā - Tavs draugs Andis. Jautā, kā man, kā mums klājas. Saku viņam, kas un kā. [šajā sapņa brīdī jau pārslēdzos uz citu pasauli, no kuras Andis "zvanīja". Lielbritānija. ejam pa ielu un sarunājamies] Viņa teksts: "nu bet kā, tas taču nav iespējams!! ne jau nu šajā gadījumā! jau gaidīju, kad ziņosiet par kāzām.. zini, meitene.. cīnies. cīnies!! aizejat uz kino. aizved viņu uz laukiem. bet galvenais - cīnies!"
Nedrīkstu Tev neko teikt, nedrīkstu Tevi aiztikt, nezinu, kā cīnīties. Tāpēc sapnis iespaido. Uz laukiem jau sen kā Tevi solīju aizvest. Jā, mēs brauksim. To pats teici. Pat pēc visa šī ļembasta. Teici, ka uz laukiem brauksim. Man vajadzēja pie kā pieķerties, vajag atbalsta punktu, tāpēc uzticos sapnim. Amizanti, ka tas bija Andis - cilvēks, kurš pat īsti nezina manu vārdu.
Auklēju telefonu kā tādu bērnu, neskaitāmas reizes dienā pārbaudu epastu. Gaidu. Iespējamība - praktiski nulle.
Ir kā kuru dienu. brīži, kad neesi domās. tad ir viegli. nav nekādu emociju. Mēģinu izvairīties no apzinātas sevis raudināšanas, no asaru kultivēšanas. Man to nevajag. Tāpat pietiek, lai vēl apzināti izraisītu.. ē? nē.
piedāvāju, ka varētu rīt iet uz kino. neko neatbildēji. vispār.. nav ne miņas no Tevis internetā. Tevi jūtu, bet nezinu, kur Tu esi. Zinu, ka Tev nav labi, neesi laimīgāks. Nezinu, kā būtu Tevi satikt. Kaut vai kino. It kā sēdi, skaties filmu un viss. Bet tomēr.. Vienmēr bijis tā, ka kāds saķer ķada roku, pasnauž uz pleca un vēl citādi piekļaujas. Tikai piekļaujas. Kā būtu tagad? Bail netīšām to izdarīt. Beznosacījuma reflekss.
Ai, puika, kaut kas no manis pārāk ieķēries Tevī. Nav dabūjams rimties. Un, vai zini, no kā man visvairāk bail? Ka uzradīsies cita. Tad vairs nedrīkstēšu par Tevi cīnīties.
toutalī.
uztvēru pagātnē saku. šobrīd sirds pilnāka kā varu iedomāties. iepriekš prātoju, kam man Tevi vispār, kas no tā tiek. Neko konkrētu nevarēju nosaukt. Līdz ar to izsecināju, ka principā man no Tevis neko nevajag. Muļķības. Tevi nevar tā izskaidrot, izkalkulēt. Sapratu arī, kas ir skumjākā latviešu dziesma. Nē, nekādi tur Apvij rokas. Tavas mājas manā azotē. Vēl viens mirklis un tu aizlido, es tevi redzu,
bet nezinu, kurp tu klejo. Tā. Smags skumjums. Viscauri. Jūtu, kā tas izaug cauri visam oranismam, kā veido šķiedras un tīklus. Skumjas sasien ķermeni.
Vakar vakarā nenoturējos un aizsūtīju Tev ziņu.
- Vai drūkstu Tev ko teikt?
- Lūdzu. :)
- Nezinu, vai tā maz drīkstu, bet man Tevis pietrūkst. Kaut vai tikai no cilcēcīgās puses.
- Kādā momentā man Tevis ar`.
- Aizejam kādudien uz kino? Es uzsaucu.
- Ok.
Tāda saruna. Īsi, pārāk daudz pasakoši. Kad pajautāju, vai drīkstu ko teikt, atbildēji nekavējoties, pat nepaspēju telefonu nolikt. Uz otro.. jau ilgāk. krietni. Biju domājusi, ka neatbildēsi vispār.
Naktī no piektdienas uz sestdienu redzēju sapni. Bija vasaras diena, gaiša. Ne ļoti karsta. Tāda patīkami silta. Zvana telefons. Nepazīstams numurs. Otrā galā - Tavs draugs Andis. Jautā, kā man, kā mums klājas. Saku viņam, kas un kā. [šajā sapņa brīdī jau pārslēdzos uz citu pasauli, no kuras Andis "zvanīja". Lielbritānija. ejam pa ielu un sarunājamies] Viņa teksts: "nu bet kā, tas taču nav iespējams!! ne jau nu šajā gadījumā! jau gaidīju, kad ziņosiet par kāzām.. zini, meitene.. cīnies. cīnies!! aizejat uz kino. aizved viņu uz laukiem. bet galvenais - cīnies!"
Nedrīkstu Tev neko teikt, nedrīkstu Tevi aiztikt, nezinu, kā cīnīties. Tāpēc sapnis iespaido. Uz laukiem jau sen kā Tevi solīju aizvest. Jā, mēs brauksim. To pats teici. Pat pēc visa šī ļembasta. Teici, ka uz laukiem brauksim. Man vajadzēja pie kā pieķerties, vajag atbalsta punktu, tāpēc uzticos sapnim. Amizanti, ka tas bija Andis - cilvēks, kurš pat īsti nezina manu vārdu.
Auklēju telefonu kā tādu bērnu, neskaitāmas reizes dienā pārbaudu epastu. Gaidu. Iespējamība - praktiski nulle.
Ir kā kuru dienu. brīži, kad neesi domās. tad ir viegli. nav nekādu emociju. Mēģinu izvairīties no apzinātas sevis raudināšanas, no asaru kultivēšanas. Man to nevajag. Tāpat pietiek, lai vēl apzināti izraisītu.. ē? nē.
piedāvāju, ka varētu rīt iet uz kino. neko neatbildēji. vispār.. nav ne miņas no Tevis internetā. Tevi jūtu, bet nezinu, kur Tu esi. Zinu, ka Tev nav labi, neesi laimīgāks. Nezinu, kā būtu Tevi satikt. Kaut vai kino. It kā sēdi, skaties filmu un viss. Bet tomēr.. Vienmēr bijis tā, ka kāds saķer ķada roku, pasnauž uz pleca un vēl citādi piekļaujas. Tikai piekļaujas. Kā būtu tagad? Bail netīšām to izdarīt. Beznosacījuma reflekss.
Ai, puika, kaut kas no manis pārāk ieķēries Tevī. Nav dabūjams rimties. Un, vai zini, no kā man visvairāk bail? Ka uzradīsies cita. Tad vairs nedrīkstēšu par Tevi cīnīties.
toutalī.