: 2007. gada 6. februārī, plkst. 23:25
"Laika mirkļi šonakt tik nesteidzīgi rāmi, ka ne pamanīt tā ritējumu vispār. Šķiet, pasaule iepeldējusi citā dimensijā. Jā, varbūt mani šobrīd fiziski plosa aukstums un drebuļi, seja top karsta, bet iekšā tik un tā silti. Silti un klusi. It kā mazs, nupat piedzimis dūnu putnēns tur ieritinājies un aizmidzis. Silti viņam, silti arī man. Jau atkal esmu atstājusi vaļā aizkarus. Tas lai vērotu tos brīnumiņus, kā arī tāpēc, lai man būtu jel kāds apgaismojums. Starp citu, tie brīnumiņi ir pārsteidzoši! Šķiet, tie pie loga mazliet sabremzē, pieplok tuvāk rūtij un mēģina ieraudzīt šejienes brīnumus. Kā miega peles nāk ciemos. Jā, vēl kas! Ir taču klusums... bet dzirdu sniegpārslu simfoniju. Katrai pārslai savs dziedājums, bet visas tā saskan! Izcila mūzika. Gribētos mācēt elpot vēl klusāk, lai varētu vairāk izjust mūziku, bet sāku elpu uztvert kā pašsprotamu - arī taču dabas bērns! Šodien iepazinu dīvainu puisi. Pat nezināju, kā viņš vārdā, bet ~ pirmais, ko viņš izdarīja (t.i. mēs) --> izdauzījāmies pa sniegota paugura nogāzi. Kurš kuru! It kā viss sākās vienkārši ar kūleņošanu lejup (kur neviens negribēja būt pirmais), tad sanāca tā, ka nokūleņojām abi kopā. Ar domu, ka pārveļas viens, tad tam pāri otrs.. Īstas sniega kaujas! Pēc tam abi balti kā..sniegalāči(?) smējāmies un tīrījām viens otra virsdrēbes. Patiesi. Patiesi skaisti. Rodas sajūta, ka esi atradis sev brāli. Brāli, kurā drīksti uz mazu mirklīti mazulietiņ iemīlēties. Kā māsa. Labnakt, mīļie!
plkst. 23:40, skanot simfonijai"
Šo te vēstuli(?) atradu, pārcilājot mantas. Lai vai kā, tas bija bezgala skaisti.
"Laika mirkļi šonakt tik nesteidzīgi rāmi, ka ne pamanīt tā ritējumu vispār. Šķiet, pasaule iepeldējusi citā dimensijā. Jā, varbūt mani šobrīd fiziski plosa aukstums un drebuļi, seja top karsta, bet iekšā tik un tā silti. Silti un klusi. It kā mazs, nupat piedzimis dūnu putnēns tur ieritinājies un aizmidzis. Silti viņam, silti arī man. Jau atkal esmu atstājusi vaļā aizkarus. Tas lai vērotu tos brīnumiņus, kā arī tāpēc, lai man būtu jel kāds apgaismojums. Starp citu, tie brīnumiņi ir pārsteidzoši! Šķiet, tie pie loga mazliet sabremzē, pieplok tuvāk rūtij un mēģina ieraudzīt šejienes brīnumus. Kā miega peles nāk ciemos. Jā, vēl kas! Ir taču klusums... bet dzirdu sniegpārslu simfoniju. Katrai pārslai savs dziedājums, bet visas tā saskan! Izcila mūzika. Gribētos mācēt elpot vēl klusāk, lai varētu vairāk izjust mūziku, bet sāku elpu uztvert kā pašsprotamu - arī taču dabas bērns! Šodien iepazinu dīvainu puisi. Pat nezināju, kā viņš vārdā, bet ~ pirmais, ko viņš izdarīja (t.i. mēs) --> izdauzījāmies pa sniegota paugura nogāzi. Kurš kuru! It kā viss sākās vienkārši ar kūleņošanu lejup (kur neviens negribēja būt pirmais), tad sanāca tā, ka nokūleņojām abi kopā. Ar domu, ka pārveļas viens, tad tam pāri otrs.. Īstas sniega kaujas! Pēc tam abi balti kā..sniegalāči(?) smējāmies un tīrījām viens otra virsdrēbes. Patiesi. Patiesi skaisti. Rodas sajūta, ka esi atradis sev brāli. Brāli, kurā drīksti uz mazu mirklīti mazulietiņ iemīlēties. Kā māsa. Labnakt, mīļie!
plkst. 23:40, skanot simfonijai"
Šo te vēstuli(?) atradu, pārcilājot mantas. Lai vai kā, tas bija bezgala skaisti.
Current Music: Air - Somewhere Between Waking and Sleeping