9. Jūnijs 2005

• nu ja - šitais no tiem nelasāmajiem ...
• 9.6.05 19:45
• Reiz sen senos laikos dzīvoja vīrs. Vīram trīs dēli. Visi braši. Es pazinu jaunāko. Antiņš. Bija lādzīgs puika, līdz līdz ausīm ieķērās kādā zeltenē un viss ar to arī beidzās. Kalnā jāj vēl šo balt dien. Bet krietniem ļaudīm tīkami ir sīkie un līkie, ko liekt un stiept, ko kokos stiept. Ieriebt. Riebt. Kniept. Nokniept. Pats trakais pura vells izlīstu no pazemes azotes pazoboties un padraiskoties ar liegiem un maigiem šīs zemes ļaužiem. Nav nekādas nojēgas, kas patiesībā iekrāso rudeni sārtu ... kas laimes lāci rausta aiz ausīm, kas zina to ko nezina citi, kas vienmēr pakaļ lec, kas sevi cita acīm redz. Nevis nauda vai skaistums, bet slinkums pasuali valda un skalda un malda miglā kopā ar briesmām veltīgi izšķiestām, rautām ... un mēs to visu balstām, kaut patiesībā izkalstam, žūstam, pūstam, auksnei un tārpiem labumu gūstam ...
• Mūzika: Chicago OST - We Both Reached for the Gun
  Garastāvoklis:: mistikum
• 1 mazi bundziniekiziedojiet, ziedojiet...