8. Maijs 2005

• 8.5.05 22:40
• Vilciens,tā pat kā es, rīta stundā izskatās pavisam savāds, nemaz tāds kā spraigā pēcpusdienā vai laigā vakara mījkrēslī.
  Izgājuš rīt skrienot kā stafetes skrējienā ar gurķu maizi vinā rokā, tašu vicinot otrā, klikatu klakatu čībās - pa galvu, pa kaklu tenterēju uz netālo vilciena staciju, kurā pēc sava grafika, pa visam lēzeni, tā vieglītēm, rīta rasā saķepušo putekļu mākonī ievēlies, tanšu un veču skatu pavadīts ieradās vilciens.
  Kā skolas puika strikti noteikto maršrutu nemainot, pieturoties vēl joprojām pie savas sviestmaizes, mazliet samūlsusi piesēžu uz stūrīša starp padzīvojušu latviešu pāri, kuri uz Jāņa kāzām braucot, un vāciešu tūristiem, kuri apsēduši Latviju kā kodes mēdz apsēst vietas, kur mītu.
  Aiz muguras skan katnaiždo, smiekli, bet es sēžu iespiests starp kāzinieku somām ar 64 santīmiem vienā rokā un savu lāča rupjmaizes riku otrā - raugoties izbrīnīto acīs, kas noraugās dīvainajā parādībā.
  Laikam tā nav pieņemts, kaut, ne senā pagātnē, ik katrs savu ceļojumu nemaz nevarētu iedomāties bez kār†īga sviestmaižu krājuma un vārītas olas.
• Mūzika: Jethro Tull - Locomotive Breath
  Garastāvoklis:: saguris
• 3 mazi bundziniekiziedojiet, ziedojiet...