16. Decembris 2004

• paraudam...param...
• 16.12.04 20:09
• Kur ir tā raudošā meitene... kur ir viņas lauku māja?
  
  Kad šodien kungs ar ūsām (kamdēļ viņi alažiņ ir ar ūsām?) atņēma manus pēdējos 2us latus (manā makā tagad tik vardes kurkst;)... par tik nenozīmīgu pārkāpumu, ka pat kaķim jāsmejas... tad es sāku raudāt... es nebiju to darījusi mūžību... kā sērdienītis...bez graša kabatā un lielu caurumu vēderā, es raudāju par saviem 2iem latiem, kurus es tiešām nebiju pelnījusi zaudēt... raudāju kā bērns... kā izslāpis kucēns...gaudoju kā aiskauta mātīte... gāju pa centrālāko ielu un asaras bira aumaļām...tad es sāku raudāt par savu kaķji...par migrantu...par pensonāriem un Latvijas izzagšanu.... man tik skumīgi palika, ka pat par Kalvīša pumpu paraudāju... vārd sakot -sūdos līdz ausīm!
  
  Diezgan jau apkaunojoši...bet es par to nedomāju un es skumu vien.... Vecie Grieķu varoņi raudāja vairā kā sentimentāla mūsdienu mūķene. Viņi jau zin, ka skumjas nav jārij nost. Mūsdienu ideāls ir būt nelokāmiem kā pieminekļiem... bet tomēr ir labāk paskumt un paraudāt, tad tiks ātri vien no tām vaļā... kā gaistoši dūmi...
• Mūzika: Long Live Rock "The Who"
• 12 mazi bundziniekiziedojiet, ziedojiet...