urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen sulfaen sulfaen sulfaen@inbox.lv sulfaen 2009-10-02T12:05:23Z 2009-10-02T12:05:23Z urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:10322 2009-10-02T15:04:00 2009-10-02T15:04:00 2009-10-02T12:05:23Z 2009-10-02T12:05:23Z <p>Lielveikalā pie kases uz mani paskatās maza auguma meitene ar balinātiem matiem. Ļoti skaista un smalka. Viņai ir pūkains mētelis, soma ar zeltainām ķēdēm un noplucis rozā maks.<br>Kāpēc tu uz mani skaties, ja nepazīsti? Šis atkusnis mums visiem nav auksts. Tu nezini, ka, pirms es atnācu šurp, es izsmēķēju cigareti. Un tad es gāju pa tuneli un nejutu savas kājas, man bija slikti, un es padomāju, ka varu zaudēt samaņu. Un tunelī bija tikai salti garāmgājēji un ubagotāji, un neviens man nepalīdzētu piecelties. Vai tu zini, ka es esmu tikai vēl viens gaļas gabals uz āķa? Vai tu skatītos uz mani, ja to visu zinātu?</p> <p> </p> <p>Un tu nezini, ka man sāp acis.<br>Un manas acis sāp kaut kur iekšā bezgalībā.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:10155 2009-10-02T15:02:00 2009-10-02T15:02:00 2009-10-02T12:02:41Z 2009-10-02T12:02:41Z Dzīve man jau kopš bērnības ir asociējusies ar lidostām. Es atceros, kā pirmoreiz to ieraudzīju. To bezgaršīgo balto gaismu un to, ka mēs visi te esam tikai uz laiku un varbūt nejauši. Nejauši piespiesti, nejauši negribot, nejauši negribot negribēt. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:9774 2009-10-02T15:00:00 2009-10-02T15:00:00 2009-10-02T12:01:00Z 2009-10-02T12:01:00Z <p>Es stāvēju šosejas malā un domāju, kā es toreiz noglāstīju ūdens virsu vannā, pārvarot sevī vēlmi viņai pieskarties. Mana mašīna bija palikusi kādus 50 metrus aiz manis. Es biju to apstādinājis, izkāpis un vienkārši sācis iet. Dīvaini, ka es nedzirdēju garāmbraucošo mašīnu troksni. Tā vietā man šķita, ka klausos <em>David Darling</em>. Bija ļoti mierīgi un viegli. Uz brīdi es noticēju, ka šeit- pilnīgā nekurienē- es beidzot elpoju, nevis, sakodis zobus, riju kaut kādu skābekļa aizvietotāju, cenšoties apkārtējai pasaulei neizrādīt nelabumu, ko tas man uzdzen. Publiski vemt ir nepieklājīgi. Tavs ķermenis ir tavs žņaugs.</p> <p> </p> <p>Tomēr man palika bail. Kā bērnībā, kad es bastoju stundas skolā, lai bezmērķīgi vizinātos pilsētas sabiedriskajā transportā. Es negribēju, lai kāds apstājas un pajautā, vai es neesmu kaut ko sajaucis. Es neesmu neko sajaucis. Es negrasos raudāt. Un es nīstu skujkoku mežus.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:9674 2009-10-02T14:58:00 2009-10-02T14:58:00 2009-10-02T11:59:15Z 2009-10-02T11:59:15Z <p>Kad viņa bija zem manis, es skatījos, kā viņas seju izkropļo bauda. Es zinu, ka tā vēlās virsū neapturama, un viņa spēja tikai saviebties un iekrampēties manā mugurā. Es piespiedos ciešāk viņai klāt. <em>Ir tik viegli paildzināt to</em>- es toreiz nodomāju. <em>Tas ir vieglākais, kas ir.</em></p> <p> </p> <p>Naktīs zvaigznes ir tukšas. <br>Dienas ir aklas un sastingušas.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:9251 2009-10-02T14:56:00 2009-10-02T14:56:00 2009-10-02T11:56:23Z 2009-10-02T11:56:23Z <p>Es aizveru acis, un viss kļūst tumši mirgojošs. Reizēm es dzirdu savas izelpas. Jūtu, kā ar īkšķi un rādītājpirkstu aizskaru deguna augšdaļu, tad pārbraucu ar pirkstiem pār lūpām.</p> <p> </p> <p>Dažreiz es domāju, kā būtu, ja es saņemtu viņas roku un noliktu to sev uz kaila vēdera. Es varu iztēloties svētlaimes šausmas, ko manī izsauktu viņas plauksta uz manas ādas.</p> <p>Biežāk es domāju par tiem, ar kuriem viņa guļ.</p> <p>Skumjas, kas mani tad pārņem, ir vienkāršas kā ieelpots un izelpots gaiss.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:9021 2009-10-02T14:54:00 2009-10-02T14:54:00 2009-10-02T11:54:30Z 2009-10-02T11:54:30Z <p>Reizēm mani tracina viss.</p> <p>Kā bērnu, kam nav, ko iesākt ar laiku. Kas nevar samierināties ar to, ka tas paiet patukšs un nepiepildīts. Kas nevar samierināties ar to, ka dienas patiesībā ir garlaicīgas, un nekam nav nozīmes. Nav tādu krāsu, kas var piepildīt dzīvi ar jēgu.</p> <p>Tad mans ķermenis liekas caurausts ar kaut kādu atbaidošu uzbudinājumu. Riebīgi drebuļi rausta asinsvadus zem manas ādas.</p> <p>Mani tracina pat lietus. </p> <p>Es stāvu pie loga, un man gribas vemt no skata, kā lietus piles krīt tumšās peļķēs uz zemes.</p> <p>Parasti man ir vienalga, kāds pašlaik gadalaiks. Šī zeme vienmēr ir auksta un drēgna. Pat vasarā. Saule te ir tāda kā caurumaina, tā mani nekad nesilda. It kā tā būtu <em>second-hand</em>- savu siltumu atdevusi iepriekšējam valkātājam. </p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:8894 2009-10-02T14:47:00 2009-10-02T14:47:00 2009-10-02T11:49:26Z 2009-10-02T11:49:26Z <p>Viņa sēdēja vannā, nenovilkusi drēbes, kurās bija pārradusies mājās, un truli skatījās sienā. Tobrīd viņai bija tas neko neredzošais skatiens, kas zaudējis asumu un izšķīdis kādā citā realitātē. Baltais krekls bija samircis un vietām pieplacis pie viņas ādas. Rudo matu gali mirka ūdenī, kura virsu klāja ziepju putas. Es notupos uz ceļiem pie vannas un iemērcu ūdenī roku. Viņa uzmeta man īsu, garlaikotu skatienu. Viņa nebija pamanījusi mani ienākam.</p> <p>Velkot ar pirkstu pār ziepju putām, es domāju par to, vai viņā ir <em>Viņa</em> sperma. Droši vien. Kad, pārnākot mājās, viņa uzreiz gāja mazgāties, es vienmēr zināju, ka viņa ir bijusi pie <em>Viņa</em>. Vai mana klātbūtne tagad traucēja viņai iebāzt sevī pirkstu un izskalot to laukā? Es labprāt to izdarītu viņas vietā. Es zinu, ka viņai riebjas sev pieskarties tur.</p> <p>Bet to nemaz nevar iztīrīt. <em>Viņš</em> viņu ir nosmērējis pārāk dziļi. Sēkla jau rāpjas viņā uz augšu. <em>Viņa</em> sēkla. Vai <em>viņš</em> par to kādreiz iedomājas? Vai <em>viņš</em> domā par to, ka <em>viņa</em> sperma vēl ilgi paliks viņā, dziļāk un tālāk, kā to spēj aizsniegt pirksti? Vai <em>viņš</em> prāto par to, cik ilgi tā cīnīsies, lai apmestos viņā uz dzīvi? Nē, <em>viņš</em> par to nedomā. Noteikti ne.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:8592 2009-03-26T12:52:00 2009-03-26T12:52:00 2009-03-26T10:57:08Z 2009-03-26T10:57:08Z Kā tāds badīgs maitasputns ārā bija uzmeties sals. Es sen nebiju nosalusi. Man bija šķitis, ka esmu kļuvusi imūna pret aukstumu. Tomēr vakar vakarā biju pārāk plāni ģērbusies. Zem vieglā mēteļa man bija tikai plāns, balts krekls. Pārnākot mājās, ielaidu vannā karstu ūdeni un, pielējusi nedaudz vannas putu, un ievēlos tajā ar visām drēbēm. Man nebija spēka tās novilkt. Galvā kaut kas spindza un dubultojās. Nemaz nepamanīju, kā vannasistabā ienāca E. un notupās uz ceļiem līdzās vannai uz grīdas. Pārliecies pār vannas malu, viņš ar pirkstu sāka truli bakstīt ziepju putās, kas bija nožēlojami noslāņojušās pār ūdens virsu. Viņa sejā bija tāda attālināta izteiksme. It kā viņa acis vērtos iekšā viņa paša pakausī.<br><br>Tu grasies pārvākties pie <em>Viņa</em> vai kā tamlīdzīgi?- viņš slinki novilka. Viņa balss aizplūda bez skaņas, it  kā tā brīvi plivinātos vakuumā. <br><br><em>Idiotisks jautājums</em>- es nosmējos. Man šķita, ka smiekliem tobrīd bija piezadzies kaut kas nedaudz histērisks. Bet es nespēju saskatīt, no kurienes tas nāca.<br><br><em>Zinu</em>- viņš pamāja- <em>tas nočerkstēja kā smiltis man starp zobiem.</em><br><br>Tad viņš piecēlās, vēl pēdējo reizi viegli pārbraukdams ar roku pār ūdens virsu, un aizgāja.<br><br>Es nespēju iedomāties, ka varētu kādreiz pamest šo māju. Kādudien iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties. Tas liekas neiespējami. It kā es te būtu pieburta. Iemūrēta sienā. Neko citu es nezinu, nekas cits es neesmu. Man nav citu sakņu. Man nav cita vadiņa skābekļa pievadei. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:8271 2009-03-25T21:54:00 2009-03-25T21:54:00 2009-03-25T19:55:49Z 2009-03-25T19:55:49Z Mēs staigājam kā pa trauslu naža asmeni, pa tādu, kurš kuru katru brīdi var sadrupt. Dzejnieks un es. Asmens ir truls un sarūsējis. Tas nesagriež mūsu pēdas, tikai spiežas ādā un nosmērē to.<br><br>Es nevaru saprast, kādēļ viņš turas man klāt. Varbūt tādēļ, ka zina, ka tas ir bezjēdzīgi. Un nav tā vērts. Ir tādi cilvēki, kas tiecas pēc tieši tādām lietām.<br>Mēs pārguļam kā divi atsaluši monarhi. Pieklājīgi un vēsi. Un tad lēni un dziļi elpojam. Mūsu rokas ir pārkrustotas pār mūsu krūtīm. Drīz atskanēs šķiltavu klikšķis, un es zināšu, ka viņš ir aizsmēķējis.<br><br>Es neizprotu tiekšanos pēc kaut kā <em>kā tādu</em>. Es saprotu ķermeņa uzstājīgumu, kad tas pavēl apmierināt tā vajadzības. Es saprotu domas, kas cauri dienām šķiet tādas kā uzplēstas, un kaut kur aiz tām slēpjas vienkāršas zināšanas par to, ka visā šajā pietrūkst kāda svarīga fragmenta, kā puzles gabaliņa, lai saliktu bildi. Un tas diez vai ir ārstējams vai arī man nav vajadzīgo zāļu, pretindes. Bet es nesaprotu tiekšanos, mēģinājumus aizsniegties līdz kaut kam, šo stiepšanos kā uz pirkstgaliem pēc ievārījuma burkas uz augšējā plaukta.<br><br>Vienreiz, kad vēroju uz palodzes nomirušu mušu, sastingušu kājām gaisā, nodomāju, ka mēs esam radniecīgas. Un man nemaz nebija skumji par to. Varu apzvērēt.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:7960 2009-03-22T10:14:00 2009-03-22T10:14:00 2009-03-22T08:15:38Z 2009-03-22T08:15:38Z Daudzreiz esmu nobijusies no tā, ka tas varbūt ir acīmredzami. Es nokāpju pa trepēm, un cilvēki uz mani skatās, un viņi vienkārši redz. Redz tās ainas, kas brīžiem sagrābj manu apziņu. Man nākas ilgi atgādināt sev, ka man nemaz nav īstu domu, un es esmu mantojusi mūsu ģimenei raksturīgo ārējā apvalka absolūtumu. Mēs vienmēr esam staigājuši kā tukšas olu čaumalas. Bez sejā iezīmētām ilgām un cerībām, un iekāres. Un varbūt mums nekad nav bijis tiesību būt par kaut ko vairāk.<br><br>Mani mati ir izķemmēti un iztaisnoti gludi, man mugurā ir tumšzila blūze un bikses, es nokāpju pa trepēm, un viss notiek kā parasti. Dzejnieks mēģina aplikt man roku ap vidukli, es redzu E. telpas otrā galā, viņš tukši noraugās manī, neklausoties tajā, ko viņam stāsta kāda skaista tumšmate, pieliekusies ar lūpām pavisam tuvu viņa ausij. Es zinu, ka es pamodīšos dzejnieka gultā, un gaiss šķitīs pārāk silts un sauss, un es nodomāšu, ka tas man asociējas ar vārdu <em>mirt</em>, šī tukšā skaidrība.<br><br>It kā <em>mirt</em> nozīmētu traukties tālāk iekšā nākotnē, dienās, kas sekos cita citai, iet uz priekšu tunelī, kura galā gaisma... Nē, gaismas nebūs- par to esmu gandrīz droša. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:7721 2009-03-22T10:07:00 2009-03-22T10:07:00 2009-03-22T08:07:47Z 2009-03-22T08:07:47Z Kādu brīdi es gulēju un domāju, ka tā tas varētu notikt. Mums nebūtu pēcnācēju ar sivēnu astēm, bet mēs te paliktu, vienkārši lēni aizmigtu. Un mūs pamazām noēstu skudras. Un māja sabruktu pār mums. Viss pārvērstos pīšļos. Un izzustu. Pilnīgi viss.<br><br>Tomēr tā nenotika. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:7613 2009-03-22T10:05:00 2009-03-22T10:05:00 2009-03-22T08:06:29Z 2009-03-22T08:06:29Z <em>Iespējams, tas ir pats pretīgākais noziegums, kāds pastāv. Priekš cilvēkiem. Viņi spēj saprast daudz ko. Samierināties ar daudz ko. Bet ne šo te. No tā viņiem patiesi metas nelabi</em>- viņš toreiz teica.<br><br>Un viņš gulēja man aiz muguras, pārsedzis mani ar palagu, lai tas atdalītu mūsu ķermeņus, novilktu starp tiem kaut plānu un caurlaidīgu, bet robežu. Un tomēr viņš bija mani apskāvis, viegli, pavisam viegli, ar pašiem pirkstu galiem glāstot manu plecu.<br><br>Es lēni iemigu.<br><br>Kā sapnī.<br><br>It kā kāds man pirmoreiz mūžā dziedātu šūpuļdziesmu.<br><br>Kad no rīta pamodos, es biju viena. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:7229 2009-03-22T10:03:00 2009-03-22T10:03:00 2009-03-22T08:04:37Z 2009-03-22T08:04:37Z Toreiz- gandrīz pirms gada- viņš apgūlās man blakus un vienkārši sāka mani glāstīt. Viņa pirksti lēni slīdēja pār manām rokām, kaklu, pleciem, muguru. Tad, brīdi minstinājušies, noslīdēja zemāk. No sākuma man šķita, ka tā ir kāda spēle, slimīga rotaļa, bet viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Tajā bija kaut kas no koncentrēšanās, kas piemīt pianistiem, kad tie sēž pie klavierēm, bet atjaukts ar sāpēm. Viņa acis skatījās tikai uz manu ķermeni vietās, kur to skāra viņa pirksti. Es nekad nebiju izjutusi uz savas ādas kaut ko tik vieglu, bet koncentrētu, pilnu strāvas un impulsu. Tas bija šausminoši. Manā prātā kaut kas bezdievīgi spārdījās. Mana sirds sitās mežonīgā ātrumā. Adrenalīns. Pamazām tas noplūda manī un iedvesa atvieglojošu eiforiju.<br><br>Kad viņa roka pievilka mani tuvāk, es neizturēju, es apliku kāju ap viņa gurnu.<br><em><br>Kāda daļa manis cerēja, ka tas tomēr nenotiks</em>- E. sacīja un ievilka mani cieši savā apskāvienā. Abas viņa rokas bija uz manas muguras, viņa celis starp manām kājām. Viņa elpa plūda iekšā manā.<br><br>(Iedot elpu nozīmē iedot dzīvību.) urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:6922 2009-03-14T23:18:00 2009-03-14T23:18:00 2009-03-14T21:21:31Z 2009-03-14T21:21:31Z Un viņš bija atkal pamodies. Kad es pasniedzu Dzejniekam glāzi ar manis sajaukto martini ar vodku, E. stāvēja durvīs un skatījās uz mums, ar īkšķi lēni berzējot savas lūpas. Uz pirksta izcēlās plats, vijīgu motīvu rotāts gredzens.<br><em><br>Es varētu piedāvāt uzspēlēt kādu spēli, piemēram, paslēpes</em>- viņš smīkņāja.<br><em>Kāpēc gan ne?</em>- Dzejnieks izmeta tā, it kā atbildētu izaicinājumam.<br><em>Es skaitu līdz simts</em>- paziņoja E. un nostājās pie sienas, uzgriezis mums muguru.<br><br>Dzejnieks saņēma mani aiz rokas un veda mani augšā pa kāpnēm uz manu istabu. Tā vietā, lai meklētu paslēptuvi, viņš piespieda mani pie sienas.<br>Ar griezīgu sajūtu vēderā manās domās negaidīti iezagās atmiņu uzplaiksnījumi- <em>Viņa lūpas uz manas ādas tieši virs zeķes mežģīņu joslas. Vai arī viņš skūpsta mani tur, kur es nekad neesmu varējusi paciest neviena cita lūpas. Skūpsta maigi, bez siekalām un mēles.</em> Instinktīvi es sāku purināt galvu, mēģinot aizdzīt šīs ainas.<br><br>Tava vienaldzība ir nogalinoša- sacīja Dzejnieks brīdī, kad es viņu atstūmu.<br>Tā nemēdz būt- es atbildēju. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:6750 2009-03-14T20:54:00 2009-03-14T20:54:00 2009-03-14T18:56:38Z 2009-03-14T18:56:38Z Viņa mēdza stāstīt E., ka mūsos plūst senas krievu aristokrātu asinis. Un franču. Es atceros, kā mūsu māte to teica- <em>franču asinis- tas nozīmē kultūru. Un izlaidību. Tu vienmēr būsi pārāks par visiem šeit. Ne mirkli neiedomājies, ka cilvēki, ko tu šajā zemē jebkad satiksi, ir tev līdzvērtīgi.<br></em><br>Es zinu, ka mūsu mātei kaut kur glabājās ciltskoki, ko viņa dažreiz atritināja E. priekšā kā bilžu grāmatu, kad viņš vēl bija bērns. Tomēr es nekad neesmu dzirdējusi viņu pieminam kaut vienu no tajos attēlotajiem cilvēkiem kā dzīvu un kaut kur reāli esošu. Tāda tēma kā viņas vai tēva vecāki, brāļi un māsas vienkārši nepastāvēja.<br><br>Tāpat es nezinu kā un no kurienes viņa pēkšņi uzradās šeit- šajā zemē, šajā mājā, ar vienu roku pieķērusies savam klusējošajam vīram, kamēr otra roka gulēja uz vēdera, kura iekšienē jau vairākus mēnešus bija E. Es varu iztēloties viņu pirmoreiz ienākam šīs mājas hallē ar vieglprātīgi izpūrušiem tumši brūnajiem matiem, apkārušos dārglietām un apbruņojušos ar nedaudz vājprātīgi alkainu skatienu, kas turpinās uzturēt dzīvu viņas aizrautību šajā klusumā un pelēcībā gadu pēc gada. Es varu iztēloties arī pēkšņa aizvainojuma izteiksmi viņas sejā, kad viņu sažņaudza pirmās dzemdību sāpes. Kā bērns, kas dabūjis nepelnītu sitienu.<br><br>Kad es vienreiz E. tomēr pajautāju, kas vēl bija rakstīts mātes dienasgrāmatā, viņš atbildēja- <br><em>Tieši tajā konkrētajā? Aptuveni tas pats, ko es tev jau nolasīju, atkal un atkal, atšķiroties tikai dažām detaļām.<br></em>Viņai bija arī citas dienasgrāmatas?<br>Uz to viņš neko neatbildēja. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:6562 2009-03-14T16:22:00 2009-03-14T16:22:00 2009-03-14T14:24:44Z 2009-03-14T14:24:44Z E. sēdēja uz grīdas, atspiedies pret sienu. Viņa rokās nezkādēļ Žoržas Sandas <em>Konsuela</em>. Viņš blenza grāmatā neko neredzošām acīm.<br><br>Tu vēlies, lai mēs iznēsājam mūsu <em>jau no pirmā skatiena</em> agoniju un tad dzemdējam to nedzīvu?- man gribējās pajautāt Dzejniekam, kurš bija ienācis hallē un nedaudz samulsis skatījās apkārt. Tā vietā es piedāvāju viņam uztaisīt kokteili.<br><br><em>Es tevi visu nedēļu nevarēju sazvanīt, tādēļ...</em>- sacīja Dzejnieks.<br><br>E. pacēla acis no grāmatas un brīdi uz viņu paraudzījās. Viņa skatienā uzplaiksnīja mirkļa izbrīns, kam sekoja kaut kas neizprotams, varbūt skumjas. Tad viņš atkal novērsās.<br><br><em>Kas viņam lēcies?</em>- jautāja Dzejnieks, kad mēs bijām virtuvē.<br><em>Esamības nepanesamais vieglums</em>- atskanēja ņirdzīga balss no halles.<br><br>Pavasaris Dzejniekam piestāvēja. To īso brīdi, kuru es biju pavadījusi pie pavērtām ārdurvīm, mani bija apdullinājis putnu skaļās čivināšanas troksnis. Pārāk blīvs un nemierīgs. Bet Dzejnieka matus bija glāstījis vējš un saule, viņš smaržoja pēc gaismas, pēc dienas, kamēr mēs bijām piesūkušies ar mūžīgās nakts ēnām. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:6212 2009-03-11T10:34:00 2009-03-11T10:34:00 2009-03-11T08:36:08Z 2009-03-11T08:36:08Z Pirmoreiz tas atgadījās neilgi pēc tam, kad vecāki bija satinuši makšķeres. No sākuma es vēl pieņēmu, ka viņi ir aizbraukuši kādā ceļojumā, viņi to mēdza darīt, protams, ne tik pēkšņi un neplānoti. Bet esmu pārliecināta, ka E. ne brīdi nedomāja, ka viņi jebkad atgriezīsies.<br><br>Tas vienmēr sākās ar pēkšņu E. intereses zudumu attiecībā pret realitāti. Telefoni tika atslēgti un aizmirsti ieslēgt atpakaļ, zvanus vai klauvējienus pie ārdurvīm reti kāds sadzirdēja. Dienas sāka pārvērsties bezizmēra laika masā, biezputrā. Klusums ieguva kaut kādu vēl padziļinātāku formu, bet arī tas palika nesaklausīts. Klusumu taču var dzirdēt? Parasti var. Mēs klīdām katrs savās stundās, brīžiem sajaukuši dienas ar naktīm, vilkāmies pa trepēm, izvazājot pa māju grāmatas un traukus. Reizēm, kaut arī mēs māju gandrīz nepametām, varējām neredzēties pat vairākas dienas. Varbūt kādā brīdī paslīdējām viens otram garām un to pat nepamanījām.<br><br>Nebija nekā cita, tikai šī māja. Kā noslēgta šūna tukšā visumā, kurš lūrēja iekšā pa mūsu logiem. <br><br>Tādos periodos es naktīs piekopu rituālu ar gaismu ieslēgšanu un izslēgšanu, pārvietojoties no vienas telpas otrā. Tā, lai es ne mirkli nepaliktu pilnīgā tumsā. Ejot es pacēlu no grīdas izmētātas grāmatas, izlasījusi no nejaušām lappusēm nejaušus teikumus, es tās turpat arī atstāju.<br><br>Es nezinu, ar ko E. nodarbojās savās apetītes zuduma dienās. Bet par viņa nodarbēm es vispār maz ko zināju. Pastāvēja uzskats,  ka viņam ir darbavieta, nodarbošanās, par kuru es nojautu tikai to, ka tā pa laikam viņu nosēdināja pie datora vai retu reizi lika iedarbināt mašīnu. Viņš, protams, lasīja, daudz lasīja, vienmēr daudzreiz vairāk kā es. Tomēr, vērojot uz grīdas nomestās grāmatas, kas pēc viņa palika kā asiņainas sliedes, es sapratu, ka tās tad bija pārstājušas izsaukt viņā noturīgu interesi. Viņš skatījās tām cauri. <br>Mēs nekad neesam īpaši daudz sarunājušies. Bērnībā mēs gandrīz nepārmijām ne vārda. Arī vēlāk to nekad nebija daudz. Pat tad, kad vecāki bija satinuši makšķeres, mēs nepievērsāmies it kā neizbēgamām sarunām par saimnieciskām tēmām, mēs izlikāmies, ka nekas nav noticis, vai, ka nekas nekad nav bijis citādāk, kā tagad, katrs savā nodabā padarot to, ko viņam labpatikās. Tīri trauki bija E. reliģija, viņš necieta, ja izlietnē kaut kas atradās. Tāpat man radās aizdomas, ka pārtika ledusskapī pārsvarā bija viņa nopelns. Un dažreiz pagatavotie ēdieni. Es mēdzu iedarbināt putekļusūcēju.<br><br>Šie periodi izbeidzās tāpat kā sākušies- pēkšņi. Tikai dažreiz tie pārāk ieilga- kā īpaši smaga slimība. Nē, es nebaidījos, ka viņš reiz var vairs neatmosties.<br><br>Man būtu vajadzējis pamanīt pazīmes jau torīt, kad, neaizcērtot durvis, bija aizgājusi saniknotā meitene. Bet to, ka atkal ir iestājies tāds periods, es sapratu neduadz vēlāk. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:6103 2009-03-10T10:40:00 2009-03-10T10:40:00 2009-03-10T11:59:00Z 2009-03-10T11:59:00Z <em>Iebāz tur roku. Tu zini kur, kur es domāju. Noglāsti sevi.</em><br>Pavēle viņa balsī izskanēja auksta. Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, un tukši skatījās man sejā. Tas notika pirms pāris gadiem.<br>Es nezinu, kādēļ paklausīju. Tā bija bezgaršīga sajūta. Es nejutu savu pieskārienu. Es tikai, atbalstījusies pret pretējo sienu piecu metru attālumā ar vienu roku aiz sava apģērba, skatījos viņam pretī bez jebkādas izteiksmes.<br><em>Pietiek!</em>- viņš pēkšņi tā sāpīgi iešņācās, viņa acīs brīdi iedegās tāds kā naids.<br>Es sarāvos un pārtraucu. Tad piegāju viņam klāt un no visa spēka iegāzu pa seju. Nekad nebiju nevienam situsi. Mana roka viņa vaigā ietriecās neveikli, bet spēcīgi. Šķita, ka tā pa ceļam nevar izlemt, kādu stāvokli labāk ieņemt, tādēļ divi pirksti, kas nebija paspējuši piekļauties veidoties sākušajam kulakam, ar nagiem iegreba viņa ādā riebīgus robus. Es iebrēcos no sāpēm, ko radīja trieciens, atrāvu roku un sāku to purināt, cerot, ka nekas nav lauzts. E. nebija izkustējies ne par milimetru. Uz viņa vaiga kaut kā atsvešināti uzradās pāris trekni asins pilieni. Acis atkal bija tukšas, aukstas, tālas. Es palūkojos uz saviem pirkstiem. Tur aiz nagiem bija iestrēguši viņa ādas gabali. Sāku tos ķeksēt ārā. Tikko noplēsti miesas fragmenti man vienmēr šķituši pretīgi. Nupat tie vēl bija dzīvi un piesaistīti organismam, bet tagad, kaut arī norauti, man dažreiz šķita, ka tie joprojām spēj just, uztvert. Kā nocirsta galva, ko bende saņem aiz matiem un paceļ pret pūli giljotīnas pakājē. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:5875 2009-03-09T11:35:00 2009-03-09T11:35:00 2009-03-09T09:35:56Z 2009-03-09T09:35:56Z Beigu sākums. To var nekļūdīgi saost. Kad iestājas tāds kā nogurums, un nav vairs spēka uzturēt sarunas. Kad gaiss liekas saturam vairāk garlaicības molekulu kā jebkad agrāk. Kad viss ir tāds novītis. Kā ziedi kapsētās vasarās. Nesvaigs. Kad saproti, eksperiments ir izgāzies. Un tas nebija nekāds konkrēts cilvēks, ko tu meklēji, tās bija ilgas pēc kaut kā, kas tā arī nekad neiestājās. Kad tu pamani viņa ķermeni- siltu, iesaiņotu apģērbā, kas piesūcies ar viņa smaržu, ar viņa asinsrites impulsiem, un tev vienkārši gribas aiziet. Ne tādēļ, ka viņš būtu slikts. Nē, vienkārši ne tavs.<br><br>Es zināju, ka ir lieki turpināt tikties ar Dzejnieku. Tomēr es sev nevarēju apsolīt, ka nepadošos kaut kādai tieksmei sajust to, cik ļoti miruši mēs esam.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:5429 2009-03-09T10:34:00 2009-03-09T10:34:00 2009-03-09T08:35:26Z 2009-03-09T08:35:26Z <p>Reizēm radās sajūta, ka viņa- mūsu māte- ir laidusi pasaulē mūs visus- tēvu, E. un mani. Vai arī izvilkusi no kādas pažobeles un tagad nezina, ko īsti ar mums iesākt. Mēs bijām viņas personīgie spoki. Vienmēr klusējošais tēvs, E.- pārmērīgi mierīgais un saltais bērns ar neparasti asām acīm, un es, kas uz visu noskatījos no malas, it kā stāvētu ārpus kaut kāda mātes novilkta riņķīša.</p> <p>Vienreiz, kad man bija 12, viņa uz mani paskatījās. Tas bija ilgākais skatiens, ko viņa man jebkad bija veltījusi.<br><em>Tu izaugsi ļoti skaista</em>- viņa konstatēja ar tādu aukstu pārsteigumu balsī. Tur nebija ne miņas no atzinības, šķita, ka tas vienkārši bija apstāklis, ar kuru viņa nebija rēķinājusies.</p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:5124 2009-03-08T13:52:00 2009-03-08T13:52:00 2009-03-08T11:55:03Z 2009-03-08T11:55:03Z Kad no rīta es viņu ieraudzīju virtuvē, viena no vakardienas kailo krūšu īpašniecēm bija samulsusi.<br>Es nevarēju <em>Viņu</em> nekur atrast- viņa man paziņoja.<br>Es varēju redzēt, ka viņas balss un vārdi, ko viņa no sevis negribīgi izspieda, viņā pašā izsauca tādu kā aizvainojumu. Man gribējās atbildēt- <em>un kā tieši tas attiecas uz mani?</em> Tas varētu būt ļoti tipiski. Viņa bija sarūgtināta, bet tā nebija mana problēma.<br><em>Es iešu paskatīties</em>- es tomēr pamāju.<br><br>E. gulēja vecāku guļamistabā uz paklāja, uz krūtīm atvērta grāmata. Kad es ienācu, viņa acis atvērās. Kādu brīdi viņš vienaldzīgi skatījās uz augšu- uz mani, tad acis atkal aizkrita ciet.<br><br><em>Viņš guļ</em>- es viņai paziņoju.<br>Es redzēju, ka viņa beidzot kļūst nikna. Bet, kā jau normāls vidusmēra cilvēks, viņa neizplūda savu dusmu izpausmēs, neizteica neko no tā, ko patiesi domāja. Viņa tikai apveltīja mani ar niknu skatienu, pagriezās un aizgāja. Pēc viņas neaizcirtās pat durvis.<br>Iestājās klusums.<br><br>Klusums nav kaut kas, pie kā man ir jāpierod. Lielākoties cilvēki kļūst nervozi, ja nekas nenotiek, ja gaiss šķiet sastindzis pilnīgā bezvējā. Mēs uzaugām klusumā. Tukšā mājā starp grāmatām kā divas lāstekas, katrs iekšā pats sevī.<br><br>Bērnībā es mēdzu iztēloties kaut kādus notikumus, uzņemt savā galvā filmas. Tās parasti beidzās kā modernisma literatūra- daudznozīmīgi, bez jebkāda atrisinājuma. Bet man patika brīdis, kad es palaidu beigu titrus uz kādu koku vai domās sastingušas sejas fona. Mani sajūsmināja manis izdomāto ainu rūgtums. Tagad man gribējās palaist beigu titrus aizejošajai meitenei. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:5023 2009-03-08T00:06:00 2009-03-08T00:06:00 2009-03-07T22:08:05Z 2009-03-07T22:08:05Z <p>Kad es E. vienreiz pajautāju, vai viņš gadījumā nezina, kādēļ vecāki satina makšķeres, viņš kādu brīdi klusēja un domīgi skatījās man garām. Kad viņš atbildēja, viņa balsī rāmumam bija piezadzies tāds kā mulsums- </p> <p><em>Viņš</em> vienreiz atnāca mājās agrāk kā parasti. Ap pusdienlaiku. Tevis nebija. Mēs ar <em>Viņu</em> bijām bibliotēkā.<br><br>Sekoja vēl viens klusuma brīdis, tad viņš turpināja-<br><br><em>Viņa</em> uzkāpa augšā un ieraudzīja viņu kravājam ceļasomu. <em>Viņš</em> to darīja lēni, pēc nejaušības principa iemezdams tajā pa kādam apģērbam vai grāmatai. Kādu laiku viņu vērojusi, <em>Viņa</em> sāka darīt to pašu. Kad tu pārnāci, <em>Viņi</em> jau bija tikuši līdz mašīnai. Tu redzēji, kā <em>Viņi</em> iekrauj bagāžniekā somas, iekāpj- <em>Viņa</em> pie stūres- un aizbrauc.<br><br>Es varēju to skaidri redzēt. Redzēt kā mēmo filmu. Bez neviena vārda, kā tas noteikti norisinājās. Tomēr es zināju, ka viņš nepateica visu. Es varu iztēloties to brīdi, kad <em>Viņa</em>, pirms ķerties pie tās pašas nodarbes, kas bija pārņēmusi viņas vīru, brīdi bija palūkojusies uz E. Viņas skatienā noteikti bija kaut kas nedaudz bailīgs, kā izbiedētam trusim, bet tas ātri pārgāja. Nevar būt, ka tas nenotika.<br><br>Un es varu iztēloties savu tēvu- cilvēku, kas klusēja, pamazām izdzisa, līdz izzuda arī fiziski. Kā dzīvnieks, kas sajutis savas nāves tuvošanos, viņš nolīda kaut kur paslēpties.<br></p> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:4717 2009-03-07T23:12:00 2009-03-07T23:12:00 2009-03-07T21:14:14Z 2009-03-07T21:14:14Z Gulēju Dzejnieka gultā un skatījos griestos. Man gribējās pastiept roku un pieskarties lustrai, sajust uz pirkstiem tās putekļu slāni, bet tā bija pārāk augstu. Vienā no viņa grāmatu kaudzēm pie gultas pamanīju vilinošu muguriņu- <em>Dvēseļu putenis</em>. Es neesmu īpaši droša par to, vai man ir dvēsele. Patiešām. Tā esmu es un tikai es, kas piesārņo šo ķermeni, tur nav nekā cita, nekā pārdabiska, mūžīga, skaista un cēla.<br><br>Es zināju, ka es nepalikšu pa nakti. Es to nespēšu. Es izgāju uz ielas, kad bija jau vēls. Man būtu vajadzējis izsaukt taksi, bet es kādu laiku gāju kājām. <em>Ar mani tagad varētu notikt kaut kas slikts</em>- es nodomāju. Tā nebija vēlēšanās, es baidos, ka manī nav nekādu pašnāvniecisku tieksmju. Tā bija vienkārša doma, kas iešāvās prātā, doma, kas ļāva man iet pāris centimetrus virs asfalta un izjust sevī kaut ko svešu- dzīvīgumu? Uzasinātu ķermenisku nomodu? Es vairs negulēju cauri dienām, uz brīdi es biju nenoliedzami dzīva.<br><br>Mājās E. bija sarīkojis izrādi. Pierunājis trīs meitenes uzlikt maskas, apsiet ap gurniem baltus palagus un ar kailām krūtīm dejot pie austrumnieciskas mūzikas. Tas viesu vidū bija izsaucis vispārēju sajūsmu un jautrību. Kādu laiku es stāvēju, vēroju priekšnesumu un domāju, ka tas varētu būt izdevies, ja ne publika, kas uztvēra tikai atkailināšanos. Kad es kāpu augšā pa trepēm, lai nolīstu savā istabā, E. roka bija nekustīgi piesalusi pie vienas no sešām kailajām krūtīm.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:4579 2009-03-07T23:04:00 2009-03-07T23:04:00 2009-03-07T21:04:59Z 2009-03-07T21:04:59Z Mūsu māte vienmēr ir bijusi vairāk E. māte nekā mana. Savā ziņā man vispār nebija vecāku. Viņi man bija vienkārši divi pieauguši cilvēki. Mūsu tēvs klusēja. Vienkārši neko neteica. Gandrīz nekad. To neilgo laiku, ko viņš jebkad pavadīja mājās, viņš sēdēja bibliotēkā ar grāmatu vai bija kopā ar savu sievu. Ja bērni parādījās viņa redzeslokā, ar kaut ko piesaistot uzmanību, viņš pacēla acis un skatījās ar tādu nedaudz izbrīnītu izteiksmi. Bet viņu reti kāds traucēja. Viņš mums bija kā mēbele. Mūsu māte to neilgo laiku, ko viņa pavadīja mājās, veltīja vai nu vienam vai nu otram no diviem saviem vīriešiem. Virsroku parasti guva E. Īpaši, kad viņš vēl bija mazs. Es pieļauju, ka jau kopš brīža, kad mana māte uzzināja, ka viņai ir dēls, viņas mērķis bija no tā iztaisīt savu ideālo vīrieti. Vai kaut kādu tēlu. Mūsu ģimenes shēmu varētu uzzīmēt kā manu māti pašā viducī, ap kuru riņķo mans tēvs un E., savstarpēji ne ar ko nesaistīti, bet mani kā planētu kādā citā saules sistēmā, kurai vienkārši ir tāda trajektorija, kas izretis viņus aizskar. Es biju kā brīvais radikālis. Man nebija liegts vērot, kā viņa lasa E. priekšā savas mīļākās grāmatas vai skatās, kā viņš pats tās lasa. Jo es netraucēju. Es nekad neiejaucos viņu sarunās, gandrīz nemaz neizrādīju, ka es te esmu, un viņi arī nekā neizrādīja, ka ir pamanījuši manu klātbūtni. Līdz ar to es saņēmu to pašu audzināšanu, ko mans brālis. Kad viņam bija 13 gadi, mēs abi zinājām visu par to, kā visefektīgāk pavest meitenes (tiesa, manas teorētiskās zināšanas man atšķirībā no mana brāļa neko daudz nedeva, varbūt tam bija kāds sakars ar anatomiju?). Mēs trijatā (ar piezīmi, ka es parasti tikai vilkos pakaļ) regulāri pavadījām vairākas stundas apģērbu veikalos, pirkām rotaslietas, dažreiz gājām uz kino vai teātri, bija arī dažas izstādes. E. klausīja visam, ko viņa teica. Vismaz ārēji. Viņam nekad nebija nekādu pretenziju, nekādu ideju, nekāda cita viedokļa. Tomēr man radās iespaids, ka mūsu māte nav gluži sasniegusi savu mērķi. Viņš bija viss, ko viņa viņam lika, tomēr viņam katastrofāli trūka dzīvības, patiesas ieinteresētības. Viņš bija pārāk auksts, kā tāds miegains, garlaikots Mefistofelis. Mēs abi gan vizuāli, gan garīgi pārāk atgādinājām savu tēvu. Ja arī mums piemita kaut kas no mūsu mātes aizrautīguma, tas uz āru īpaši neizpaudās. Varbūt mēs kā gliemeži blenzām iekšā paši savās mājās, skatījāmies savās zarnās un sazīmējām tur interesantas līnijas. Manas mātes audzināšanas tieksmes apsīka, kad E. palika 15. Viņa samierinājās ar to rezultātu, ko bija sasniegusi, ilgie cenzūras gadi galu galā nevarēja paiet bez kaut kādu ideju nogulsnēšanās smadzenēs. Tagad viņi abi laiku kopā pavadīja, kaut arī regulāri, tomēr mazāk. Viņš vairs nebija viņas ideju pagarinājums, bet kāds atsevišķs cilvēks. Cilvēks, ko viņa dažreiz uzlūkoja ar tādu kā sajūsmu. urn:lj:klab.lv:atom1:sulfaen:4184 2009-03-06T16:58:00 2009-03-06T16:58:00 2009-03-06T15:02:59Z 2009-03-06T15:02:59Z <em>Mēs visi, kaut arī negribam tajā atzīties, kaut kādā ziņā gaidām savu īsto cilvēku</em>- man šodien sacīja Dzejnieks- <em>varbūt pareizāk būtu teikt- nav moderni kaut kā tādā atzīties. Tas nav labais tonis. Tomēr, lai kādu daiļliteratūras grāmatu tu nepaņemtu rokās, tajā vienmēr būs kāda norāde uz šīm ilgām.<br></em><br>Viņš stāvēja manā istabā un pētīja mana visai nabadzīgā grāmatplaukta saturu. Tur kopējā jūklī aizvien rēgojās pa kādai vidusskolas mācību grāmatai, un es saviebos no šī pēkšņā atklājuma. <em>Algebra 10.klasei</em> nav gluži kas tāds, ko tu gribētu nodemonstrēt savam potenciālajam mīlniekam literātam.<br><br><em>Tu gribēji teikt, ka rakstnieki ir sapņotāji, kam nav nekā labāka, ko pasākt ar savu laiku, kā vien garlaikot cilvēkus ar savu naivumu</em>?- kaut kā svešādi man pašai izskanēja mana atbilde. Vēderā ievaidējās pēkšņa pilnīga tukšuma sajūta. Tāda kaila. Es peldēju pa kaut kādu dīvainu straumi, un man tas nepatika. Es negribēju tā atbildēt, protams, negribēju. Rakstnieki ir svēti un neaizskarami. Pat man. Es viņiem visiem ļoti ticu. Kam gan vēl es varētu ticēt?<br><em>Tev ļoti patīk valkāt šo pohujistes masku, vai ne?</em>- viņš tā asi izmeta.<br><em>Tieši tā</em>- es pamāju.<br>Tobrīd manas istabas durvis atvērās un ienāca E. Nepievēršot mums nekādu uzmanību, viņš iegāzās manā gultā un atvēra savu Marķīza de Sada <em>Justīni</em>.<br>Dzejnieks sarauca pieri, bet es viņam pamāju uz durvju pusi- <em>iziesim pastaigāties, parādīšu tev dārzu</em>.<br><br><em>Tā laikam nebija veiksmīga doma- ierasties pie tevis</em>- ieminējās Dzejnieks, kad mēs bijām ārā.<br>Es paraustīju plecus. Man nebija, ko atbildēt.<br><em>Vai viņam nav nekā cita, ar ko nodarboties?</em>- viņš dusmojās.<br><em>Trauki it kā ir nomazgāti</em>- es novilku.<br>Bija redzams, ka Dzejnieks joprojām nebija ticis pāri šokam, kas viņu piemeklēja, kad E., pēc zvana atverot durvis un ieraugot viņu uz sliekšņa, bija tās uzreiz aizcirtis Dzejnieka deguna priekšā, it kā tur neviena nebūtu.<br><em>Manam brālim ir savi īpatnējie priekšstati par labu izklaidi</em>- es beigās noteicu- <em>tur neko daudz nevar līdzēt</em>.<br><em>Man radās sajūta</em>...- viņš iesāka, bet tad pārdomāja- <em>labi, aizmirsīsim</em>.<br><br>Un tad viņš man tuvojās, lai noskūpstītu. Tas bija tik negaidīti, ka es sarāvos. Es varēju iedomāties seksu ar viņu, seksu, kas varētu attīstīties par kaut ko labu, veiksmīgu, es varēju iztēloties viņa gaišo acu skatienu caur viņa matu šķipsnām, tādu skaidru, viegli laimīgu, bet es nevarēju paciest to, ko viņa lūpas tagad centās paveikt uz manējām. Tajā bija kaut kas uzspēlēti aizbildniecisks. Perverss. Viņš skūpstīja mani ne tādēļ, ka viņam to gribētos, bet tādēļ, ka domāja, ka tādā veidā izdara man kaut kādu laipnību, izrāda- <em>es tevi negribu tikai vēl kādu reizīti izdrāzt</em>. Tas man uzdzina sliktas atmiņas.