| Kaut (Live @ KanjaGanjaFreeland) |
[Sep. 5th, 2005|02:03 pm] |
kad tas bija domāts kā stāsts, kas veikli (nedēļas laikā) transformētu Angolu Afganistānā. Vai arī par to cik attīstīti ir refleksi Cēsu kikbokseriem.
Es? esmu es.
D. visu organizēja. Gariem matiem un mīl neisaistīties atklātos konfliktos. Grib izlikties, ka patīk strādāt un koki. Gan jau vēl sevi pierādīs.
M. ir viņa draudzene...Latgales nekurienē ne īsti savā vietā, bet citādi mīl angļu, franču valodu un mākslu. Smaida un arī guļ. (Vai otrādi)
K. tur viss pieder, (hozjain). Mīl ceļot un mīl Latgali. Arī visu citu, bet labprāt izkausies. Pēc mēneša dodas ar stopiem kaut kur Āzijas virzienā. Tipa vēsturnieks.
E. brauca itkā man līdzi. Atpūsties, jo mīl iedzert. Tipa, gandrīz tas pats kas es, bet lielāko dienas daļu pavada Jēkaba ielā.
G. tur dzīvo, vispār drīz būs (cerams) novilcis līdz 60. Visiem stāsta ka baigi važnijs, mīl iedzert un parunāt.
Ž. dzīvo kaimiņos G., mīl iedzert un nemīl TV (antenu nav laiks jau 3 mēnesi uzlikt). Govi pārdeva un kartupeļus neaudzē. Roka smaga, jo kāvis musulmaņus Afganistānā.
----------------------------------------------------------------------------------------------
Vēl tur bija LL., kura bija otro reizi Latgalē, T., kas tur jau acīm redzot bija bijis. N, kurš ir ķīmiķis-jumiķis un vispār zelta cilvēks, jo dzimis ar mani vienā mājā. LĶ, BZMKS, STRNA, un vēl kāda čupa sieviešu izcelmes būtņu, kura man neko neizteica un arī pašas neko sakarīgu nevarēja pateikt. (Man neliekas normāli pusvakaru pārspriest to, kāpēc Rīgas Laiks ir tik pilns ar interpunkcijas kļūdām.).
----------------------------------------------------------------------------------------------
Sākumā domājām vai doties vizināties ar snowbordu vai arī zāģēt kokus mežā. Tā kā mums bija trīs motorzāģi (tostarp Ž. piederošā Družba, es ieteicu doties uz ciema zaļumballi). Tā nu visi devāmies uz mežu. Tā kā mājas lielākajai daļai elektrība bija pazudusi jau pirms tam, pārējo nav vērts atstāstīt.
G. atplīsa pirmais, lai gan ar diviem piegājieniem. Tas bija zupas iespaidā, jo vienu reizi vēl viņš piecēlās kājās, otro reizi nokrita ar visu boršča šķīvi. E. bija nedaudz iedzēris un izdomāja mājā gaismu radīt izlejot uz galda degošo absinta glāzi. Tas viņam izdevās un K. tas tik ļoti iepatikās, ka E. no priekiem ar galvas aizmuguri atsitās pret priekšnamā stāvošo spaini. (LL. tikmēr blakus lasīja Rīgas Laiku.) Ž. un E. pie ugunskura nokrita vienlaicīgi, abi salauzdami soliņus zem tiem. Es pasmīnēju un nokritu zemē kompānijas pēc. Arī jutos nedaudz iedzēris.
Izdomāju gulēt mājā, kur pirms tam bija novietots G. Cilvēki mīl sekot līderiem, tāpēc jau drīz man blakus gultā apgūlās K. Viņam blakus ienāca draudzīgi saķērušies Ž. un G. un arī apgūlas tajā pašā gultā. Pie sevis klusi smējos un priecājos, pārmaiņus elpojot ar muti un degunu. Drīz vien pa degunu paelpot nebija iespējams, jo E. bija centies mani izdabūt no gultas atstājot zāģi malā un liekot lietā dūres. Man nācās viņam ieskaidrot, ka diviem šeit nebūs gulēšana. Pēc tam to azartiski metās skaidrot K., (Es tajā laikā peldējos piemājas spainī, bet LL. tikmēr blakus lasīja Rīgas Laiku), tad BZMKS, tad pa starpam LĶ. Kad atnācu atpakaļ, pa manu guļasvietu jau rosījās kādi 6 cilvēki, un viņiem pa virsu Ž., kurš ik pa laikam kliedza - Stavaaaķ....prikaz bil stavaaķ.Podjoom!) BZMKS tik cītīgi strādāja ar E. kāju, ka nākamajā dienā vairs nevarēja noturēt rokās automobiļa stūri. (LL. tikmēr blakus lasīja Rīgas Laiku un priecājās, ka atbraukusi uz Latgali). G. tikmēr joprojām gulēja blakus gultā un sapņoja par tālajiem astoņdesmitajiem Berlīnē. Pēc tam Ž. divreiz sevi apurinēja un E. apgūlās zem galda. Es gan nevarēju aizmigt, jo ārā dzirdēju jauno morāles filosofu paaudzi. Nomierinājos tikai pēc tam, kad biju atkal uzvilcis savus zābakus ar dzelzs purngaliem.
Šodien, ēdot pusdienas Rīgā, E. lieliski izskatījās savās saulesbrillēs.
Varētu sākt pārdot randiņus ar viņu.
G |
|
|
1 (50.0%)
kas ir filma par sevīm, bet, ko varu noskatīties arī es un vēl daži
latvieši. Līķi, žiletes, naži u.c. lietas jau arī acīmredzot pieder pie
20 un 21.gadsimta kino, tur nav daudz ko piebilst. Visvairāk jau mani
aizķēra tās Rīgas ielas un latviešu valoda - tas pats Miera ielas parks
(kapi?), kur nācies pašam pēc 12 aliem naktī pamosties, nesaprašanā vai
tiešām viss ie beidzies. Latviešu valoda atsauca atmiņā arī Andreju
Lihtenbergu un viņa meldiņus, kuru ilgi biju uzskatījis par pēdējo
latvieti mūsdienu popkultūrā. Nu un protams cilvēki - viņi staigā Tev
tepat apkārt, varbūt jau dažus metrus no Tevis - nu īsi sakot, filma
par mums.