| Tas |
Nov. 25th, 2005|03:09 pm |
ir diezgan liels izmisums, jo vienīgais, kas viņu interesē ir tie bonusa punkti, ko piešķir par katru pareizu īstenotu praksi, rīcību. Tā spēle sākās, kad vispirms tika atņemta noteikumu grāmatiņa. Tomēr viņam likās, ka pa sapņiem viņš to ir lasījis, jo skaidri apzinājās, ka grāmatiņa ir diezgan pabieza, tādos tumši zilos vākos, bez lieliem uzrakstiem vai zīmējumiem uz vāka. Ja kāds būtu prasījis to atstāstīt, viņš gan neko daudz nevarētu pastāstīt. Viņš pat nevarētu aizskaitīt no viens līdz desmit. (Grāmatā bija ieviesta pavisam cita skaitīšanas sistēma).
Bet katru reizi satiekot kādu cilvēku viņu pārņēma neiedomājamas šausmas un bailes. Viņš atcerējās, ka grāmatiņā bija neliela nodaļa ar sarkani-dzeltenām lapām (kaut kas starp biznesa un dzelteno presi). Nodaļas nosaukums gan bija diezgan palieliem burtiem – tā jēga bija sodi vai cilvēki, bet tā kā tas nebija latviski, viņš precīzi nevarēja atcerēties. Patiesībā viņš bija paspējis ieskatīties tikai šajā nodaļā un tā viņu vajāja ik uz soļa.
Viņš nebija drošs, bet viņam likās, ka tur bija aprakstīts uz kādām filmām, kafejnīcām, grāmatām un cilvēkiem viņš drīkst doties un kādos gadījumos viņš tiks nosūtīts uz fārmklubu. Katras nodaļas beigās bija kopsavilkums un trīs atziņas. Nedrīkst mīlēt. Vai - drīkst Rindkopas sākums. Beigas viņš neatcerējās. Visi citi saprata un visgudri smīnēja. Viņš nemaz necentās atsmaidīt tiem pretim. |
|