| Neatradu |
Jul. 14th, 2005|06:59 pm |
Vismaz man bērnībā man likās, ka tieši pludmalē es iepazīšos ar meitenēm. Bija jau gan arī citi iemesli kāpēc tur braucu, jo man ļoti patīk, vai vismaz agrāk patika peldēties. Tad nu esot atkal pie Niniera ezera atcerējos to vienu meiteni, kuru vēlējos precēt. Ja esi kautrīgs zēns, cikpadsmit gados, tad jau parasti ir bail pieiet un uzsākt sarunu, vēl jo vairāk, ja tā meitene ir kopā ar saviem vecākiem, vai, nedod dievs, pat kādām draudzenēm. Tad nu Tev atliek sēdēt un skatīties, kā arī ik pa brīžiem izlikties, ka nespēj noķert Tev mesto bumbu...tādās reizēs pat vārdu var uzzināt tikai pēc tādiem izsaucieniem kā - Ilzīt, nepeldi tik tālu, vai arī Santa pietiek! Toreiz pat nesaklausījusi Viņas vārdu...pat neatceros kādā krāsā bija viņas peldkostīms. Vienīgās pazīmes - viņa kopā ar vecākiem bija atbraukusi ar brūnu, jau tam laikam diuezgan pavecu Opel Kadett markas auto (laikam trīsdurvjnieks). Tad nu to automašīnas numuru atcerējos no galvas visu ceļu braucot uz mājām. Lai neaizmirstu, pie kaimiņu šķūnīša mūra to diezgan pamatīgi (manuprāt) ieskrāpēju sienā un biju cieši apņēmies Viņu atrast...neatradu toreiz un vakar neatradu vairs arī automašīnas numuru...
Atziņa tāda, ka uz automašīnām daudz paļauties vis nevar, tādēļ devos mācīties ar velosipēdu braukt pa dzelzceļa sliedi. Var teikt, ka māku, turklāt visu dienu esmu strādājis... |
|