| Iespējams |
[Jun. 30th, 2005|07:39 pm] |
| [ | Ir |
| |  curious | ] |
Iespējams, tas ir tikai tāpēc, ka kāds atteicās ar mani doties dzert tēju un tagad šī tēja ir jādzer man pašam. Nevaru rast mieru, tāpēc jau otro reizi noskatījos izbēgušo filozofu...nu jā mēnesis jau laikam kaut ko maina...
Labi, ka cilvēki vēl man publiski neaizrāda, bet nupat visa mana dzīve ir pakārtota tam, lai es spētu par kaut ko priecāties, vai drīzāk pasmīnēt...
Šeit man lieti noder dažādas avīzes, tās es pērku visu laiku - latviešu un krievu valodā - man patīk tie lielie virsraksti un avīžpapīrs. Ļoti daudz jau nozīmē tieši pats pirkšanas process, jo man vienmēr patīk iedomāties to, ko gan pārdevēja/s domā skanējot manu Latvijas Avīzi vai Vakara Ziņas. Citreiz es pat atļaujos iegādāties arī žurnālu Klubs un tad vienmēr saku, ka tas jau darbam. (tā arī ir). Šeit sēžot es apzinos, ka pārdevējs ne vienmēr varētu domāt to, ko es iedomājos, ka viņš domā, bet nu man uz pussekundi ir izdevies pie sevis pasmaidīt. (Nu ar Narvesenu ir tāpat kā ar McDOnalds, vai Hesburger restorānu, bet tas ir cits stāsts.)
Tālāk turpinās avīžu lasīšana, kur man pēdējā laikā gandrīz katrs teksts liekas smīna vērts un es pat nevaru to nekādi izskaidrot...nu es vienmēr nonāku tādās galējībās - ja šodienas karikatūrā rakstīts "skat, skat, tur laukā zvaigznītes" - es uzreiz iedomājos - ai cik skaisti un uzreiz pasmīnu...izlasu tādus tekstus kā "Turpiniet rakstīt patiesību!" vai arī "vairākus gadus esmu bijis Statoil klients, jo sākotnēji firma sevi reklamēja ar Norvēģijas naftas izmantošanu" (starp citu, izmantoja arī), es iedomājos, hey, bet mēs taču vēl kaut kam ticam un uzreiz ļoti neglīti pie sevis pasmīnu. Nelaime, ka tas viss ir tik īsi un paliek arvien grūtāk tos mirkļus pagarināt, tās ir kā narkotikas no kurām tu nevari atsacīties. Ja tas sākas no avīzēm, tad tas pāriet uz universitāti, kur vēl ir jācenšas ne tikai pasmīnēt, bet arī iesmieties...labi, ka vēl darbs ir nedaudz cits stāsts...ar to jau laikam jokot nevar, bet viss pārējais - mūzika un nupat arī kino, tas pats četračainais filozofs Saša ir vērts kaut kādu 2 sekunžu, kuru laikā viņš kaut ko pateica (varbūt nedaudz vairāk) un ar to stāsts jau bija beidzies...sākumā man likās, ka pie visa ir vainīgs kino un jūk kurā mirklī kas esi...bet tad es izdomāju, ka vienmēr taču vari būt režisors, vai vismaz operators un tad nu šīs šaubas atkrita...tagad man liekas, ka pie vainas ir nepareizās grāmatas, jo audzināja mani pareizi...
vienīgā lieta, kas mani priecē ilgāku laiku ir tā, ka beidzot Rīgā ir ne tikai japāņu pensionāri, bet arī āzijas izcelsmes meitenes, kuras man liekas ļoti glītas un tā kā es viņām neko uzprasīt nevaru, tad tās ir arī turklāt vēl pietiekami interesantas... |
|
|