December 3rd, 2016
- 12/3/16 07:19 am
- Es sapnī redzēju ceļu, ceļu, kas jānoiet kopā. Vedēj noskumus, satinusies rītos un vakaros, milzīgā vamzī, kas vilkās tai līdzi kā paši mēs. Viņa gāja savu noteiktu gaitu, basām kājām smagi skarot zemi, rokās turot garu pavadu, kurā piesiets mizlīgs, pelēks vilks. Kājas izaugušas no maza bērnu auguma lielas un augums jau sasniedzis briedu, turpināja lēni un nosvērti kustēties uz priekšu. Mēs sekojām un mums sāpēja , ceļu nācās veikt rāpus.. Vai mēs bijā vilks kuru veda? Vai tā bija mūsu sirds. Es pajautāju kamdēļ Tu vedēja un spēcīgā esi noskumusi, bet atbildēji, ar maigu smaidu, ka esi tikai samiegojusies. Es ar grūtībām atpazinu tavu seju, - vēl vakar viņa bija tik jauna un neskarta, vēl vakar tā bija 8 gadnieka neaiskarta, nevainīga seja, bet šodien jau lielām, skumjām acīm rotāta izpratne. Tu turpināji savu ceļu un mēs turpinājām. Vilks gāja tik pat paklausīgi kā mēs un vēs bijā saitē iesietais vilks.
Nonākot pie mājām,mums nācās nomest liekās somas un ģērbus, atstāt aizdurvē koka klučus ko nesām uz savām mugurām un no plaukstām izņemt mazus palstikāta maisiņus ar nesaprotamu saturu.
Saimniece ar lēnu un nostādītu balsi aizsāka : tādi mēs esam šodien, par gadsimtu paaugušies vairāk kā vakar, arī jūs mani mīļie, šī diena jūsos visos izmainīs ceļus.
Jums jāatbild uz jautājumu: „Vai ja es pazudīšu un aiziešu no jūsu dzīvēm, jūs spēsiet turpināt ceļu kopā? ? ” Milzīgs skumju un panikas vilnis pārkāpa man pāri skaustam, es nevēlējos atbildēt piekrītoši, es nevēlējos pazaudēt to, ko nepazinu ne nieka. Ar basām kājām sieviete atnesa tēju un uz galda nolika siltu pienu. Viesojieties un esiet, bet jūsu čaumalas un pīšļus ņemšu sev.
Viņa klusi smaidīja, sejas izteiksme neļāva nolasīt tās vecumu vai tautību, gaišās acis manās riesa asaras, sirds jutās kā mājās. Pie vaigas nopūtas, sieviete pacēla plauksastas un gaisma mūs apņēma pilnībā. Es ieraudzīju visas savas mammas un trilijoniem tētu, savus bērnus un vecāsmammas, sevi, arī sevi, tik daudz sevis. Man acīs sariesās aizvien vairāk prieka asaras, es vēroju kā katra dzīva uz zemes, gaisā esošā būtne parādās un aizzūd kā mana bērna, mammas, vecāsmammas, vīra, tēva lomā.
Es aizvēru acis, es aizvēru acis cilēkam, sirdī noglabājot kā dārgumu, katru mirkli, ko esmu šeit.
//11 Jan at 11:21 am 2015 - 0 commentsLeave a comment
- mehānisms
- 12/3/16 12:14 pm
- 1 commentLeave a comment
- 12/3/16 12:20 pm
nomainīt telefona nummuru, pilsētu, pat valsti, atvērt sen nekoptas durvis pilij, drūmi glūnošiem, tukšiem logiem. Noraut, pie-joda-ellē-ratā nost visus pārklājus, kas sedz gleznas un piesēžamos galdus.
Saplēst vienu glāzi pildītu simtsgadīga vīna, pabūt laiku nekur.
Nesagādā pat nemazākās problēmas rokās neturēt telefonu un sākt negaidīt atbildes uz jautājumiem, kas vēl pat nav uzdoti, nav grūti saprast, ka kļūdījies.
Grūti ir tādam nepalikt uz visiem laikiem.//February 7th, 2013un pats biedējošākais, ka tā arī nekas īsti nav mainjies- 0 commentsLeave a comment