- 12/30/16 01:06 am
- un kā Tev, būt vientuļam un stipram? Cepī?
ps.netabildēs - 0 commentsLeave a comment
- 12/10/16 06:17 pm
- maza un skumīga, bet dzīva
- 0 commentsLeave a comment
- 12/3/16 12:20 pm
nomainīt telefona nummuru, pilsētu, pat valsti, atvērt sen nekoptas durvis pilij, drūmi glūnošiem, tukšiem logiem. Noraut, pie-joda-ellē-ratā nost visus pārklājus, kas sedz gleznas un piesēžamos galdus.
Saplēst vienu glāzi pildītu simtsgadīga vīna, pabūt laiku nekur.
Nesagādā pat nemazākās problēmas rokās neturēt telefonu un sākt negaidīt atbildes uz jautājumiem, kas vēl pat nav uzdoti, nav grūti saprast, ka kļūdījies.
Grūti ir tādam nepalikt uz visiem laikiem.//February 7th, 2013un pats biedējošākais, ka tā arī nekas īsti nav mainjies- 0 commentsLeave a comment
- mehānisms
- 12/3/16 12:14 pm
- 1 commentLeave a comment
- 12/3/16 07:19 am
- Es sapnī redzēju ceļu, ceļu, kas jānoiet kopā. Vedēj noskumus, satinusies rītos un vakaros, milzīgā vamzī, kas vilkās tai līdzi kā paši mēs. Viņa gāja savu noteiktu gaitu, basām kājām smagi skarot zemi, rokās turot garu pavadu, kurā piesiets mizlīgs, pelēks vilks. Kājas izaugušas no maza bērnu auguma lielas un augums jau sasniedzis briedu, turpināja lēni un nosvērti kustēties uz priekšu. Mēs sekojām un mums sāpēja , ceļu nācās veikt rāpus.. Vai mēs bijā vilks kuru veda? Vai tā bija mūsu sirds. Es pajautāju kamdēļ Tu vedēja un spēcīgā esi noskumusi, bet atbildēji, ar maigu smaidu, ka esi tikai samiegojusies. Es ar grūtībām atpazinu tavu seju, - vēl vakar viņa bija tik jauna un neskarta, vēl vakar tā bija 8 gadnieka neaiskarta, nevainīga seja, bet šodien jau lielām, skumjām acīm rotāta izpratne. Tu turpināji savu ceļu un mēs turpinājām. Vilks gāja tik pat paklausīgi kā mēs un vēs bijā saitē iesietais vilks.
Nonākot pie mājām,mums nācās nomest liekās somas un ģērbus, atstāt aizdurvē koka klučus ko nesām uz savām mugurām un no plaukstām izņemt mazus palstikāta maisiņus ar nesaprotamu saturu.
Saimniece ar lēnu un nostādītu balsi aizsāka : tādi mēs esam šodien, par gadsimtu paaugušies vairāk kā vakar, arī jūs mani mīļie, šī diena jūsos visos izmainīs ceļus.
Jums jāatbild uz jautājumu: „Vai ja es pazudīšu un aiziešu no jūsu dzīvēm, jūs spēsiet turpināt ceļu kopā? ? ” Milzīgs skumju un panikas vilnis pārkāpa man pāri skaustam, es nevēlējos atbildēt piekrītoši, es nevēlējos pazaudēt to, ko nepazinu ne nieka. Ar basām kājām sieviete atnesa tēju un uz galda nolika siltu pienu. Viesojieties un esiet, bet jūsu čaumalas un pīšļus ņemšu sev.
Viņa klusi smaidīja, sejas izteiksme neļāva nolasīt tās vecumu vai tautību, gaišās acis manās riesa asaras, sirds jutās kā mājās. Pie vaigas nopūtas, sieviete pacēla plauksastas un gaisma mūs apņēma pilnībā. Es ieraudzīju visas savas mammas un trilijoniem tētu, savus bērnus un vecāsmammas, sevi, arī sevi, tik daudz sevis. Man acīs sariesās aizvien vairāk prieka asaras, es vēroju kā katra dzīva uz zemes, gaisā esošā būtne parādās un aizzūd kā mana bērna, mammas, vecāsmammas, vīra, tēva lomā.
Es aizvēru acis, es aizvēru acis cilēkam, sirdī noglabājot kā dārgumu, katru mirkli, ko esmu šeit.
//11 Jan at 11:21 am 2015 - 0 commentsLeave a comment
- ..
- 12/2/16 10:26 am
- Es tomēr klusējot par daudz un par maz atveros un par bieži dzīvoju sevī. Es klusēju, nesaprotu, klausos,saprotu, ka ir tak tik daudz momenti, kad varēja neteikt neko, lai saknē iznīdētu tādas sarunas.
Un tagad es visu pateikusi un otrs ar vianas apziņu. Un sākam visu no sākuma.
Jo aizvērties viens otrm ir tas pats kas nedzīvot.
Mīlestība ir tikai ceļš. - 0 commentsLeave a comment
- lego
- 11/27/16 03:02 pm
- Man vajag mazu būdiņu kur paslēpties,
mazu, tādu pavisam niecīgu un sistu no bieziem ozolkoka dēļiem, kur no visiem un vienam klusi paskumt un būt vientuļam.
Nu nav jau tā, ka mani neviens nemīl un nav arī šā, ka es nelaimīgs, es riebīgs.
Es atceros visu un darbībā ar pirkstiem izvelku paralēles kā viss bija un kā būs tālāk, man nesagādā nekādas problēmas nolasīt kas mūs sagaida rīt, parīt un nedēļu vēlāk, kā progresēs mūsu drausmīgās rakstura īpašības un kā progresēs tās kuras mīļās. un vēl, es kā nagla pakāļā, nemāku klusēt un visu to saku skaļi.
un galu galā ar mani komunicēt ir neizturami un sāpīgi.
un es apvainojos un viņa apvainojas un viss ir diezgan kā vienmēr.
es par to, ka nesaprot viņa par to, kas es tāds ļauna suņa nagla un riebīgatminīga maita.
- 0 commentsLeave a comment
- pasport
- 11/25/16 11:53 am
- Man vienmēr bija ko Tev atbildēt un vienmēr bija stāsts kabatā, ko izstāstīt.
Man patika stāstīt, MAN BIJA KO
un tagad vairs nav un biežāk gribas klusēt un vārdus pieturēt pie sevis, jeb viss vienkārši - cilvēki, tai skaitā es, nemainās un nemainos.
Mēs viens otram esam interesanti kamēr izdevīgi un izdevīgi kamēr interesanti.
un man viss ātri apnīk;
un pārsteidz ar katru reizi aizvien mazāk kas un kur;
es esmu sausiņš;
čav - 0 commentsLeave a comment