par to....
Atkal jau diena pagājusi un atkal esmu sapratusi tikai vienu.. Nemāku runāt par to, ko jūtu un nemaz nezinu vai.. vispār kādreiz gribēšu mācēt..
Man tikai arvien vairāk sirds alkst pēc viņas vienas pašas.. nebiedē vairs doma par kopdzīvi.. nekas nebiedē.. un ar drausmāma jāgaida arvien vairāk atkal tas brīdis, kad ilgāk neredzēsimies un atkal sirdī iezagsies mazās, bet tomēr baisās šaubas.. par to, vai vispār ir vērts... kaut sirdī zinu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, bet kaut kur ik pa laikam šī mazā mazmazītiņā šaubu ēniņa ienāk.. nepamanīta.. vienkārši bail..
Bet šobrīd atkal viss ir tik skaisti.. un liekas ka pasaule pieder tikai mums abām.. un vēl skolām un darbam... un tam visam nu atkal esam pakārtotas.. vienalga, jai kas arī nenotiktu... Atceroties sākumu, kad vienalga kurā brīdī un kāpēc, bet iemesls atradās lai aizbrauktu.. un arī tagad atrastos, ja vien nebūtu šō tik daudzo un svarīgo šķēršļu.. Dzīve.. un tik liela plaisa.. bet tik ļoti tuvas tai pat mirklī.. negribas nevienu citu blakus. nevienu.
Pat neredzu tavus defektus. Var jau būt ka rozā brilles, bet tu man esi riesmonīts.. skaistulīte.. pofig ar to vēderiņu.. mīļš viņš man.. bet citur?? kur tu sev kādu trūkumu redzi.. nezinu.. Lai nu kā.. bet mans riesmonīc... tā kurai pieder visvairāk no visiem.. Tā kura mani zin labāk par visiem, un kuru esmu ielaidusi sev tik dziļi iexā..
Tiai ja ne tie mani daudzie pāri darījumi :( pati uz sevi dusmojos, ka tik liela idiote un stulbene esmu, ka nevaru savaldīt emocijas.. Labāk jau laikam būtu mēģināt, un vēl vairāk turēt to visu iexā.. Noteikti jau ka tā būtu labāk.. ai neliktos, ka manī iexā ir visa kā par daudz.. vienkārši aizmirst visu, kas sāp.......... un atstāt.. lai pastāv..
es zinu tikai vienu... gribas ar tevi pavadīt vairāk laika.. pabūt abatā un piederēt viena otrai... būt kā vienam veselam un tai pat laikā ... saglabāt savi identitati :)) Vienkārši gribas.. gribas, gribas ar tevi būt arvien vairak.. kopā.. kopā kopā..
Man tikai arvien vairāk sirds alkst pēc viņas vienas pašas.. nebiedē vairs doma par kopdzīvi.. nekas nebiedē.. un ar drausmāma jāgaida arvien vairāk atkal tas brīdis, kad ilgāk neredzēsimies un atkal sirdī iezagsies mazās, bet tomēr baisās šaubas.. par to, vai vispār ir vērts... kaut sirdī zinu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, bet kaut kur ik pa laikam šī mazā mazmazītiņā šaubu ēniņa ienāk.. nepamanīta.. vienkārši bail..
Bet šobrīd atkal viss ir tik skaisti.. un liekas ka pasaule pieder tikai mums abām.. un vēl skolām un darbam... un tam visam nu atkal esam pakārtotas.. vienalga, jai kas arī nenotiktu... Atceroties sākumu, kad vienalga kurā brīdī un kāpēc, bet iemesls atradās lai aizbrauktu.. un arī tagad atrastos, ja vien nebūtu šō tik daudzo un svarīgo šķēršļu.. Dzīve.. un tik liela plaisa.. bet tik ļoti tuvas tai pat mirklī.. negribas nevienu citu blakus. nevienu.
Pat neredzu tavus defektus. Var jau būt ka rozā brilles, bet tu man esi riesmonīts.. skaistulīte.. pofig ar to vēderiņu.. mīļš viņš man.. bet citur?? kur tu sev kādu trūkumu redzi.. nezinu.. Lai nu kā.. bet mans riesmonīc... tā kurai pieder visvairāk no visiem.. Tā kura mani zin labāk par visiem, un kuru esmu ielaidusi sev tik dziļi iexā..
Tiai ja ne tie mani daudzie pāri darījumi :( pati uz sevi dusmojos, ka tik liela idiote un stulbene esmu, ka nevaru savaldīt emocijas.. Labāk jau laikam būtu mēģināt, un vēl vairāk turēt to visu iexā.. Noteikti jau ka tā būtu labāk.. ai neliktos, ka manī iexā ir visa kā par daudz.. vienkārši aizmirst visu, kas sāp.......... un atstāt.. lai pastāv..
es zinu tikai vienu... gribas ar tevi pavadīt vairāk laika.. pabūt abatā un piederēt viena otrai... būt kā vienam veselam un tai pat laikā ... saglabāt savi identitati :)) Vienkārši gribas.. gribas, gribas ar tevi būt arvien vairak.. kopā.. kopā kopā..