Vērtības..
Vairāk tomēr matereālās mani tagad uztrauc... visādi existenciālie jautājumi..
Viss mani uztrauc, pēc šodienas.. pēc.. nezinu kādas- smagas, vieglas, nogurdinošas vai kādas citādas..
pabarot izmisušu cilvēku- tik ļoti iepriecinoši un vienā laikā smagi, iedomājoties par to, ka man uz galda stav cepumi, kurus negribu ēst, ka izvēlos pārtiku, kas ir lēta un tērēju naudu sūdos, kas man nav vajadzīgi. tai pašā laikā, kas ir tas, kas man dod prieku>?? Algasdienas, kad redzu, cik maz esmu pelnījusi? vai tas ir tas, kas mani priecē? Atliek vien iedomāties, cik daudz ir cilvēku, kk\uriem nav izredzes izdzīvot, kuriem nav nekā, kam pieķerties,kam būt vajadzīgiem. Sūkstīties par to, ka ir tikai 3 pāri bixu un daži, kas nu galīgi vairs nav velakmi, vai stāv skapī jo nevelku?? raudu par 100 padsmita latiem, ko saņemu- bet vai tad tas nav daudz?? Izrādās, ka tomēr ir kāds, kam vaig vairāk nekā man.. ir cilvēki, kuri ir izmisumā no tā ka nav nekā.. Šobrīd liekas, ka esmu visbagātākā visā pasaulē..
Tāpat jokaini liekas, ka var iztikt nelūdzot, bet vienkārši ņemot..Cik vienkārši nepamanīt pieskārienu somai.. Bet varbūt tik vienkārši pamanīt? Noteikti, jau ka pietiek ar vien veiklu reakciju, lai apturētu zagli... Bet cik daudz būtu trūcis, lai zaudētu visu, kas man ir? Viens pieskarīen, viena nepareiza rīcība no manas puses, ielikt maku somā.. un nebūtu vairs.. nekā nebūtu. Es būtu tāda pati, kā tas cilvēks uz ielas- tikai ravecākiem un cilvēkiem, kuriem paprasīt.. nezinu... Cik nozīmīgas ir sekundes, bet nauda.. vai tad tai vairs ir vērtības? Kur tad ir vērtība? Ik reizes, kad nav, gribas, un kad ir, tik pat ātri beidza, nemaz neiedomājoties par tiem, kam nav.. Un viens zagļa veikls gājiens, un vairs nav nekā.. Ko darīt? Kā beidzot novērtēt to bagātību, kas ir dota? Kaut vai šīs pašas vientuļās un tomēr tik bezpersoniskās siltās sienas, un gultu, segu ar kuru sedzos, spilvenu.... drēbes.. varbūt ka ir laiks beigt noniecināt to, kas ir? ir tak kāds, kam nav pat 4as sienas, kurās paslēpties no lietus, savas sienas, kurās paslēpties no pasaules..
Viss mani uztrauc, pēc šodienas.. pēc.. nezinu kādas- smagas, vieglas, nogurdinošas vai kādas citādas..
pabarot izmisušu cilvēku- tik ļoti iepriecinoši un vienā laikā smagi, iedomājoties par to, ka man uz galda stav cepumi, kurus negribu ēst, ka izvēlos pārtiku, kas ir lēta un tērēju naudu sūdos, kas man nav vajadzīgi. tai pašā laikā, kas ir tas, kas man dod prieku>?? Algasdienas, kad redzu, cik maz esmu pelnījusi? vai tas ir tas, kas mani priecē? Atliek vien iedomāties, cik daudz ir cilvēku, kk\uriem nav izredzes izdzīvot, kuriem nav nekā, kam pieķerties,kam būt vajadzīgiem. Sūkstīties par to, ka ir tikai 3 pāri bixu un daži, kas nu galīgi vairs nav velakmi, vai stāv skapī jo nevelku?? raudu par 100 padsmita latiem, ko saņemu- bet vai tad tas nav daudz?? Izrādās, ka tomēr ir kāds, kam vaig vairāk nekā man.. ir cilvēki, kuri ir izmisumā no tā ka nav nekā.. Šobrīd liekas, ka esmu visbagātākā visā pasaulē..
Tāpat jokaini liekas, ka var iztikt nelūdzot, bet vienkārši ņemot..Cik vienkārši nepamanīt pieskārienu somai.. Bet varbūt tik vienkārši pamanīt? Noteikti, jau ka pietiek ar vien veiklu reakciju, lai apturētu zagli... Bet cik daudz būtu trūcis, lai zaudētu visu, kas man ir? Viens pieskarīen, viena nepareiza rīcība no manas puses, ielikt maku somā.. un nebūtu vairs.. nekā nebūtu. Es būtu tāda pati, kā tas cilvēks uz ielas- tikai ravecākiem un cilvēkiem, kuriem paprasīt.. nezinu... Cik nozīmīgas ir sekundes, bet nauda.. vai tad tai vairs ir vērtības? Kur tad ir vērtība? Ik reizes, kad nav, gribas, un kad ir, tik pat ātri beidza, nemaz neiedomājoties par tiem, kam nav.. Un viens zagļa veikls gājiens, un vairs nav nekā.. Ko darīt? Kā beidzot novērtēt to bagātību, kas ir dota? Kaut vai šīs pašas vientuļās un tomēr tik bezpersoniskās siltās sienas, un gultu, segu ar kuru sedzos, spilvenu.... drēbes.. varbūt ka ir laiks beigt noniecināt to, kas ir? ir tak kāds, kam nav pat 4as sienas, kurās paslēpties no lietus, savas sienas, kurās paslēpties no pasaules..