saujās birztoši akmeņi, un sirds....
Kaut kā skumji sirdī.. gribētos vienkārši atrasties blakus savam riesmonītim.. būt kopā.. tik vientuļa sajūta, ka labprat vienkārši šķirtos no veselā saprāta, lai pavadītu kaut mirkli tuvumā... Pēdējā laikā ilgāka šķiršanās rada kaut kādu smagumu sirdī, vienkārši kaut kur iekšā kaut ko grauž kopā.. Tāds naivs tukšums un cerība, ka ātrāk pienāks tas mirklis, kad mēs būsim kopā... Tāds vienkāršs maziņš vēlējumiņš...
Pēkšņi iejaucās prātā doma par vēlēšanos, ko zvaigžņu lietus laikā ievēlējos.. stundas laikā vienu pašu pie katras zvaigznes "Kaut būtu kāds cilvēks, kam kaut cik interesētu kas ar mani notiek. Mans cilvēciņš!" Un te nu viņa ir, bet es?? es esmu tāda, kam neko nevajag, vienkārši gribas būt pašai, un es pati esmu viena un viena pati caur caurēm, tāpēc tik grūti pierast pie tā ka kādam mani varētu vajadzēt. Jā vēl jo projām neticība iekšā, bet tai pašā laikā tāda pārliecība, kas tas, kas starp mums ir ja ne uz visu mūžu, tad uz ilgu laiku. Kaut kas tāds, kaut kas, kas atdod un paņem. Kaut kas stiprs, kaut kas tik spēcīgs.
Tikai esmu tik pārgurusi, vienmēr tik morāli iztukšota.. tik sagrauta. Tāda, kāda nekad agrāk. nespēju brīžem savākties. ar jau būt ka vajag tikai pieast, bet cik ilgi vaig laiku lai pie kaut kā pierastu. ja ne tur darbā kāds to tukšumu un visu citu redz, tad tie mani mīļie un tuvie apkārtējie, kas ir blakus. tā jācies!! ja vien barētu tikt tam pāri un atkal to visu kaut kur sevī sakrātu vai arī atrastu vietu vai nodarbi, kur to visu izlikt, ja ne ven pataupitu atkal sevī to visu, atkal norītu visas dusmazzz un aizvainojumu. Atkal visu saliktu vienā augstā plauktā, kas bieži vien aiz smaguma šķiebjas un no tā krīt drupačas.. Dīvaini jau tā... pa plauktiem, ja vien tur būtu kaut nedaudz kārtības.. Tāds haoss visur... visur manā dzīvē, visur manā existencē, viena liela nekārtība.. viens liels haoss... bardaks...
Pēkšņi iejaucās prātā doma par vēlēšanos, ko zvaigžņu lietus laikā ievēlējos.. stundas laikā vienu pašu pie katras zvaigznes "Kaut būtu kāds cilvēks, kam kaut cik interesētu kas ar mani notiek. Mans cilvēciņš!" Un te nu viņa ir, bet es?? es esmu tāda, kam neko nevajag, vienkārši gribas būt pašai, un es pati esmu viena un viena pati caur caurēm, tāpēc tik grūti pierast pie tā ka kādam mani varētu vajadzēt. Jā vēl jo projām neticība iekšā, bet tai pašā laikā tāda pārliecība, kas tas, kas starp mums ir ja ne uz visu mūžu, tad uz ilgu laiku. Kaut kas tāds, kaut kas, kas atdod un paņem. Kaut kas stiprs, kaut kas tik spēcīgs.
Tikai esmu tik pārgurusi, vienmēr tik morāli iztukšota.. tik sagrauta. Tāda, kāda nekad agrāk. nespēju brīžem savākties. ar jau būt ka vajag tikai pieast, bet cik ilgi vaig laiku lai pie kaut kā pierastu. ja ne tur darbā kāds to tukšumu un visu citu redz, tad tie mani mīļie un tuvie apkārtējie, kas ir blakus. tā jācies!! ja vien barētu tikt tam pāri un atkal to visu kaut kur sevī sakrātu vai arī atrastu vietu vai nodarbi, kur to visu izlikt, ja ne ven pataupitu atkal sevī to visu, atkal norītu visas dusmazzz un aizvainojumu. Atkal visu saliktu vienā augstā plauktā, kas bieži vien aiz smaguma šķiebjas un no tā krīt drupačas.. Dīvaini jau tā... pa plauktiem, ja vien tur būtu kaut nedaudz kārtības.. Tāds haoss visur... visur manā dzīvē, visur manā existencē, viena liela nekārtība.. viens liels haoss... bardaks...