es un alko...
Šausmīgi sāpīgs jautājums šovakar man atkal ir alkohols.. Nezinu, pēdējās dienas atkal par to vien domāju.. Atceros kā kaut kad man pavisam pirms gada laikam teica.. atkarīgu speciālists, ka krīzes punkts ir gads...
Bļāviens, man krīze uznāk katru mēnesi, vēl jo vairāk,kad man ir jāapzinās, ka nekad dzīvē vairs nedrīkstu dzert, lai neizpostītu to vienīgo, kas man ir palicies.. vienīgo dzīvi, kas man ir dota... Pati jau vaien vainīga, pakļāvi to alkoholam, neremdināmām slāpēm, alkām iedzert.. un nodzerties, lai tagad un pirms gada, akd pēdējo reizi dzēru, atzītu, ka esmu slima, pilnīgi un galīgi atkarīga no šī draņķa, pēc kura prasās arvien vairāk un vairāk.. arvien domāju par to, kā būtu, ja iedzertu, bet vienmēr domas apstājas pie tā, ka ar glāzi vai divām man nepietiks, man vajadzēs daudz, a ne tūlīt, tad pēc laiciņa.. es vienkārši nemācēšu apstāties, tik grūti atkal būs, negribas iet cauri tiem sāpīgajiem un alkstošajiem mēnešiem, kad neko vairāk, kā vien iedzert negribas...
Dīvaini, ka radās tāds spēks, tāda vara pār sevi pielikt tam visam punktu.. Un gan jau ka tikšu pāri tam arī tagad. reizēm iedomājos tos vārdus, ko teica, viesturs, ka pirmās reizes, kad iedzer pēc tādas pauzes ir pretīgi, bet ar laiku viss ieiet vecajās sliedēs, ar apmānu, ka mazumu aju drīkst. man jau ar tāpatāssevi gribas apmānīt, vien mazu drusciņu, kaut zinu, ka tas atkal dos nezināmu, neapzinātu dziļu vēlmi un nespēju apstāties. negribu vairs. tik viegli pieejams, tik viegli nopērkams... tik viegli būtu to visu sakt atkal.. iekrist...
iekrist.. bļāviens... tā gribas lai kāds tieši sōbrīd palīdz, lai parunājas ar mani.. Lai pasaka.. ko gan?? Es jau to visu zinu, ko gribas dzirdēt, pati visu laiku saku.. bet vienalga arvien pieņemas spēkā vēlme.. arvien vairak gribas pohas, gribas to savādo dullumu galvā arvien vairāk gribas.. gribas.. gribas..
Bļāviens, man krīze uznāk katru mēnesi, vēl jo vairāk,kad man ir jāapzinās, ka nekad dzīvē vairs nedrīkstu dzert, lai neizpostītu to vienīgo, kas man ir palicies.. vienīgo dzīvi, kas man ir dota... Pati jau vaien vainīga, pakļāvi to alkoholam, neremdināmām slāpēm, alkām iedzert.. un nodzerties, lai tagad un pirms gada, akd pēdējo reizi dzēru, atzītu, ka esmu slima, pilnīgi un galīgi atkarīga no šī draņķa, pēc kura prasās arvien vairāk un vairāk.. arvien domāju par to, kā būtu, ja iedzertu, bet vienmēr domas apstājas pie tā, ka ar glāzi vai divām man nepietiks, man vajadzēs daudz, a ne tūlīt, tad pēc laiciņa.. es vienkārši nemācēšu apstāties, tik grūti atkal būs, negribas iet cauri tiem sāpīgajiem un alkstošajiem mēnešiem, kad neko vairāk, kā vien iedzert negribas...
Dīvaini, ka radās tāds spēks, tāda vara pār sevi pielikt tam visam punktu.. Un gan jau ka tikšu pāri tam arī tagad. reizēm iedomājos tos vārdus, ko teica, viesturs, ka pirmās reizes, kad iedzer pēc tādas pauzes ir pretīgi, bet ar laiku viss ieiet vecajās sliedēs, ar apmānu, ka mazumu aju drīkst. man jau ar tāpatāssevi gribas apmānīt, vien mazu drusciņu, kaut zinu, ka tas atkal dos nezināmu, neapzinātu dziļu vēlmi un nespēju apstāties. negribu vairs. tik viegli pieejams, tik viegli nopērkams... tik viegli būtu to visu sakt atkal.. iekrist...
iekrist.. bļāviens... tā gribas lai kāds tieši sōbrīd palīdz, lai parunājas ar mani.. Lai pasaka.. ko gan?? Es jau to visu zinu, ko gribas dzirdēt, pati visu laiku saku.. bet vienalga arvien pieņemas spēkā vēlme.. arvien vairak gribas pohas, gribas to savādo dullumu galvā arvien vairāk gribas.. gribas.. gribas..