Piedzimt nav māksla.. un zini, esmu tomēr laikam laimīga, ka esmu, lai arī neciešama un pagadām nesaprotamā dvēseles stāvoklī, kas jau sāk pāriet no pohujisma uz de-besi.. es tā saucu stāvokli kuru nemāku apraxtīt.. ne ta besis, ne depresija, bet nu kaut kā pa vidu...
Tāds cilvēks.. kas nezin... reizēm aizmirstu pat elementārāko.. kā pateikt lūdzu vai paldies.. vai vienkārši nerunāju par to, ko jūtu.. es neprotu, jo esmu pieradusi, ka patiesībā jau nevienu tas neinteresē.. Un slikti, jo mīlot sievietes un zinot, ka viņas mīl ar ausīm.. Laikam ka pārāk vīrišķīga, jo novērtēju darbus.. nerespektēju ne tevi ne arī tevi.. vienkārši dzīvoju.. un atkal savā pasaulē dzīvoju.. iejūgusies tajās domās, ka amn ir labi ar sevi... bet pateisībā.. nu nav jau tā.. man nav labi... vienai- auxti.. un sirds atsalst, bet vieglāk jau ka pateikt, ka nemaz tik sliki nav.. un nav jau ar... senāk bij sliktāk.. nevis kā vecie saka..."kad mēs augām tā nebija... bija un kā vēl bija.. arī man liekas, ka manā bērnībā, kad vēl mātes piens uz lūpām bija, neviens nemīlēja savu dzimumu, nelietoja narkotikas, nemaukojās... bet kā tad rados es? Ārlaulības sakars.. bet es esmu.. un ir labi,,, sitos pati cauri visam.. noslēgta un patiesībā vienaldzīga, ko jūs visi domājat.. man ir tā kā ir.. un nevajag, lai kāds par mani te atceras... es atceros par sevi.. es dzīvoju...
NJā... tāda pasaule, ka nez kas.. bet nu kaut kur jau ka ir robeža.. iedomājoties par to, ka visu laiku te sitos, kaut ko daru, kaut ko tā lai ir labi, lai man būtu nākotne.. bet ar ko tad īsti robežojas tā nākotne.. nu labi nodzīvošu 60 gadus.. un tālāk?? Kas tālāk?? Nāve.. aprax.. un es tur būšu, vai kremēs, bet jebkurā gadījumā manis darītais vien būs kaut kur palicis, bet nevienam tā īsti nevajadzīgs un nebūs novērtēts... tāds kaut kāds sviests.. un man nebūs bijis vērts ka es te dzīvoju.. Ja nu vienīgi laicīgo prieku dēļ...
Un tie prieki?? kas tad īsti?? Maukošanās, mačo būšana.. nu nesmuka jau ka neesmu, bet negribas līst atticībās... jo gaidu to vienīfo, kua sirdī mājās.. nu sagaidīšu uzzināšu, ka neesmu tā vērta.. un atkal būšu tur pat kur esmu tagad...
Nu bet vienalga... bāāāāčcccc.. šī'diena ir vērtīga.. es esmu dzīvotāja, ja reiz Vanšenieks mani nepasauca lēkt.. nē es man liekas to nekad arī nevarētu izdarīt.. galu galā tik dudz kas vel priexā :D