1. Augusts 2006

• 1.8.06 00:58
• toreiz es bimbāju, raudāju, piņkšķēju par to, ka Vīrietis ir baigais draņķis, un lūdzos, lai man viņu atņem un dod darbu. tad es laikam pārstāju just. tagad uz vīriešiem skatos ar domām: "hmm, nu, jā, ar šito varētu pakniebties, ar šito varētu forši parunāties, šis man varētu kaut ko uzsaukt, ar šo varētu pabučoties." un sirdsapziņas pārmetumi nav pilnīgi nekādi. pat "es tevi mīlu" reizēm saku, jo tā vajadzētu, jo es ļoti gribētu mīlēt, jo pilnīgi noteikti to arī darītu pirms kāda pusotra gada. man liekas, ka viss vecums slēpjas grumbiņās ap acīm. manas acis izskatās ļoti vecas un nogurušas. un sanāk, ka man ir viss, ko jebkad esmu vēlējusies, bet nav mīļotā, ar kuru tajā dalīties.
• 0 rakstair doma