What if your heart rode a black wave

Thu, 14 Dec 2017 21:05:51 GMT

Viss ir citādāk un nekas nav mainījies
Kad liekas, ka esi cits cilvēks, bet patiesībā vienkārši ir bail un neērti
un faking tā, kā negribas

gribas čīkstēt un izlikties it kā būtu 17, nevis 27

Sun, 11 Sep 2016 19:16:11 GMT

Draudziņ

Fri, 05 Aug 2016 12:11:31 GMT

Wow, atvaļinājums
Gulēju un neko nedarīju, vismaz šad un tad - no pirmdienas līdz ceturtdienai
Un ilgojos pēc darba

Bet, wow, darbs
Nekas nenotiek tā, kā vēlētos un plānotu, ja ticētu iznākumam
Nekas, nekas

Un pat ja varētu tagad iet atvaļinājuma atpakaļ - neietu

Domas ir tādas saplakušas.

Tue, 12 Apr 2016 11:38:28 GMT

Tā paiet dienas
Un tad atnāk tāda viena
Ar ļaunuma slūžām vaļā un cenšas sapist visu, ko ilgi cēlām

Gribas mājās un paskatīties ugunsgrēku

Wed, 03 Feb 2016 14:15:14 GMT

Nost
aļģi
ja

Tue, 02 Feb 2016 08:27:11 GMT

Nav tā, ka vajag parunāt. Bet nav arī īsti, ar ko parunāt.
Vakardienas vakars un šis rīts tāds nošļucis, noguris. It kā piekusis no nekā nedarīšanas.

Ja šis ir ieskats noskaņojumam pavasarī - tad fuck it.

Thu, 28 Jan 2016 15:30:22 GMT

Šovakar darbā dreb logi un radio pagriezts skaļāk, lai nedzird vēja šalkoņu

Un tāpat reizēm man iedrebas sirds
par visām riebeklībām un nesavaldībām no manas puses
un domām, kas nav tīras

Bet baisāk par to kaut kur dziļāk iedrebas garlaicības apziņa
Es negribu mājas-darbs-mājas-darbs-lauki-darbs-mājas dzīvi
un gaidīt līdz kaut kas mainīsies manī un tevī

Kopš maģistru pabeigšanas es neko citu neesmu darījusi kā gaidījusi, kad sāksies mana dzīve
ar bērniem, laulībām etc.
un šajā pagaidu posmā es eju uz darbu, nāku mājās, tīru māju, taisu ēst, eju uz darbu, nāku mājās, eju uz veikalu, eju mājās, skatos seriālu, tīru māju, eju uz darbu

Un svarīgākais jau tas, ka es zinu, ka nevēlos neko no šī, bet tikpat labi zinu, ka nekas nemainīsies
un nākamreiz es uzrakstīšu pēc piecpadsmit gadiem

kad nekas tā arī nebūs mainījies.

Tue, 26 Jan 2016 09:59:52 GMT

Par laikapstākļiem

Aiziesim kaut kur
Ir tāda padsmitnieka sajūta

Wed, 02 Dec 2015 10:33:14 GMT

Negruzd

Bet dziesmiņas, ābolu kūkas un pīrāgi
Un mīlestība

Dumjā es

Wed, 25 Nov 2015 13:53:05 GMT

Gruzd gan
Pēc tādiem murgiem un sapņiem grūti aizdzīt minēto sajūtu arī realitātē

Vienu dienu čūskas ezerā, nākamajā tu parkā - un es skaidri zinu, kurš sapnis biedē vairāk

Fri, 16 Oct 2015 08:48:33 GMT

Mīlu.
Un zinu, ka viss būs labi.
Negribās ar uci-puci, bet nu tāda tā sajūta/izjūta ir.

Nepasakāma.

Tue, 29 Sep 2015 19:32:05 GMT

Savā pusdzērumā stāstīju Tev, ka viņš varētu būt tas viens, kam netiku pāri un bla, bla

Bulshits
Netiku pāri tikai smeldzīgajai sajūtai. Tas arī viss

Bet par tevi un manu izturēšanos - tā bija taisnība gan
Un nevaru paņemt atpakaļ to, ko esmu darījusi
Tāpat to, ko esmu teikusi ne tev, bet kādam citam

Un man žēl
Jo tu būtu draugs, kuru gribētu saglabāt
Ja vien mācētu

Toties to, kas man ir nepienācīgi pienācies un ko neesmu pelnījusi
Par to es esmu gatava iemācīties jebko

Bet nevis, lai paturētu un saglabātu viņu savā dzīvē
Bet lai pēc iespējas darītu labu viņam
Jo pasaulē nav nekā dārgāka

Un pat ja esmu bijusi dumja, nesaudzīga un savtīga
Es domāju, ka es varu

Dziesmiņas
No Atēnām

Tonight we dine in Athens

https://www.youtube.com/watch?v=D67kmFzSh_o
https://www.youtube.com/watch?v=HSH--SJKVQQ
https://www.youtube.com/watch?v=JJRqIJxz6bw
https://www.youtube.com/watch?v=iCQ0vDAbF7s

Fri, 04 Sep 2015 12:45:39 GMT

mazie hormoniņi
rudens atnācis un ienesis manī
to pusaudžu gadu sajūtu - smeldz

uzraksti man haiku

Mon, 24 Aug 2015 05:31:54 GMT

Kurai?

pff, cik stulbs jautājums
nav pat līdz galam atbildes vērts

turai

Mon, 17 Aug 2015 13:00:26 GMT

ierakstos

Wed, 17 Jun 2015 12:12:26 GMT

Divas dienas līdz atvaļinājumam

Pašķirot lapu atpakaļ, man bija kaut kādi plāni, bet vēl nezinu...
Uz visa pārējā fona - es esmu norimusi, nomierinājusies, atslābusi dzīvei tādai, kāda tā būs

Bet mani nepamet sajūta, ka "norimt un pieņemt lietu kārtību" ir tas pats, kas "notrulināt sevī cilvēcību"
Un ja nu šī gada laikā es jau esmu uz tukšuma un truluma ceļa?

Mon, 15 Jun 2015 11:50:37 GMT

Ūber neērtas brīvdienas sākās jau piektdien
Alus kausa kompanjona meklējumi, pie ļeņingradas atstāts divritenis, kaut kur pa nakti atstāti 200 mL benzola un 200 mL toluola ar manu vārdu uzvārdu uz maisiņa un tad jau vēl arī tu - utošanās nav laba rakstura iezīme

Sestdien pusi dienas nogulējusi, cēlos un mēģināju sakopot visu
Tīra māja, atgūts divritenis, lokalizēts šķīdinātāju maisiņš un šampanietis uz palodzes

Kur ir mana faking vasara un brīvība?

Wed, 10 Jun 2015 12:50:54 GMT

Un sevi, kas nekrīt uz nerviem
Un tevi, ar ko es prastu sadzīvot

Un tādu māju, kā JRT Dukšos, kur pietiek apvīt vien rokas

Tue, 09 Jun 2015 13:47:32 GMT

jaunu un tīru
domām nesamītu
dzīvi

Sun, 24 May 2015 14:26:19 GMT

dziive iespljauj sejaa tad, kad gaidi to vismazaak
pat ne dziive, bet naturaali tu

un aiz visiem attaisnojumiem par prieciibas sajuutu ikdienaa, veiksmiigu darba ritumu un skaistaam bildeem pavasarii - truli atklaajas patiesiiba

un sevi maaniit ir veseliibai kaitiigi

es esmu viena un buushu
un pret to man nav iebildumu, vairaak es iebilstu pret pashas veelmi sho sajuutu aizdziit prom

http://youtubeonrepeat.com/watch/?v=qfR0bQZhlqM

I

Mon, 18 May 2015 10:04:52 GMT

Mokoši vēls vakars vilcienā. Klusums un biezs gaiss jūtams aiz loga. Atveroties durvīm starp vagoniem, uzvēdī cigarešu smarža.

No miega atmostos pēc uzstājīgā dispečeres paziņojuma - "Alotene. Izkāpšana tikai no pirmajiem diviem vagoniem". No pusaizmigušajām rokām gandrīz izslīd Saksa grāmata "Poēma par divpadsmit ziloņiem". Sarosos bezgala apnicīgi neērtajā vilciena krēslā. 36.vieta pie loga, 1.vagons. Klauvējieni pie vilciena loga. Pieliecos tuvāk logam, bet teju neiespējami ko saskatīt. Samiedzu acis, ar rokām cenšos aizklāt un absorbēt, drīzāk atstarot, vilciena apgaismojumu. Pie loga saredzu vien vārgu kustību, bet nevaru izšķirt ne formu, ne krāsu.

Samirkšķinu acis, bet tēls nozudis. Vilciens lēni uzsāk savu stumšanas - vilkšanas likteni. Braucot šo pašu maršrutu desmitiem reižu, neapzināti jau grimstu atlikušajā pusstundas miegā. Galva slīd gar vilciena loga stiklu, ausis vēl uztver kaimiņa ieklepošanos, vagona durvju čīkstoņu. Zemapziņā atklīst pārmetums tam, kurš tik bieži vilciena tualetē iet pīpēt.

Esmu gatava mosties un gaidu dispečeres paziņojumu par Ozolsalu un izkāpšanas kārtību. Tā vietā atskan vien čirkstoņa un sēcoša balss - "Vilciena galastacija mainīta. Izkāpšana nav paredzēta."

Saskatos ar nedaudz tālāk sēdošo dāmu ar sunīti, viņa vien piespiesti pasmaida - "Tā, meitiņ, te gadās. Jauni laiki atnākuši". Neraugoties uz pretrunu viņas vārdos, es pamāju un cenšos noķert vēl kāda pasažiera acu skatienu.

Bet vagonā atlikušie trīs cilvēki nav ieinteresēti jaukties citu dzīvēs, viņi vien skatās pa logu vai līdz šim lasītajā avīzē. Iespējams, tie ir uz vienu roku ar dāmu ar sunīti. Šādā situācijā var gadīties nonākt bieži - ja tu esi viens pret pūli, tu tikpat labi vari būt paralizēts. Dzīvo savu dzīvi līdzi citiem, lieki necilājot galvu, nepaceļot balsi un nemēģinot risināt šaubīgos rēbusus savā galvā. Ja jau viņus nesatrauc negaidītā situācija vilcienā, tātad arī man par to nav jāsatraucas.

Un tomēr nevaru padzīt nemiera sajūtu. Vaigi viegli svilst, rokas ir vēsas un elpa stājas lēnāka. Asaras manās acīs, kad kārtējo reizi izdzirdu klauvējienu pie braucošā vilciena loga. Kopš pēdējās pieturas vilciens tā arī nav samazinājis ātrumu un nodevīgi lēni manā galvā kustās domas - ja nu klauvējieni pie loga, nesaprotamais paziņojums vilcienā un turpmākie notikumi ir saistīti? Vēl viens vārds klauvējiens liek aukstu sviedru lāsei izveidoties uz manas pieres.

Klauvējiens, kas nav no vilciena ārpuses.

Mon, 18 May 2015 09:37:57 GMT

Man iet labi, visu turu rokās.
Tā sanācis, ka šeit rakstu tikai problēmsituācijās vai ja gribas pačīkstēt, cik dzīve pret mani netaisna.

Nav taisnības un netaisnības, katrs vien pats sev.

Nāk ciemiņi un iet ciemiņi, nāk piedzīvojumi, ceļojumi, teātra izrādes un koncerti un tāpat vien naski iet tālāk. Sajūtas un atmiņas noķert vēl māku, bet biedē apziņa, ka varbūt pienāks tā diena, kad neatcerēšos. Tad nu fotogrāfēju un bildītes cītīgi printēju un lieku albumā, kurš stāv grāmatu plauktā un gaida to manu dižo aizmirstības dienu.

Es gribu visus tavus labos vārdus un brīžus, kuros ticu tev un mīlestībai, iededzināt savā ādā. Ar uguni un pārliecību, kas izdzēstu šaubas par vienatni.

Un es gribu saglabāt skaidru prātu, bet vienlaikus noreibt tavās rokās un skūpstos.
Priekā

Fri, 27 Mar 2015 09:18:11 GMT

Ekspektācijas ir šādas

Atkārtojamās atmiņas ir šādas

Mon, 23 Mar 2015 08:00:10 GMT

Ekspektācijas

Vasara līdz 25 un tikko kā 25

Mani plāni sāks lēnām ievirzīties jau aprīļa sākumā.
Es gribu velosipēdam pieskrūvēt bagāžnieku, ielikt somā otru pāri cimdu, šalli, ķemmi, pudeli ūdens, Pētera doto fotoaparātu un braukt uz Ragaciemu. Vakarā noskalot rokas vēsā jūras ūdenī. No rīta celties līdz ar pavasara sauli un iet garā pastaigā ar nogurumā sāpošām kājām. Tos mazos mirkļus paturēt atmiņā un vienu skaistu bildi ievietot fotoalbumā.

Ja paliks laiks, nākamājā dienā ar vilcienu brauktu uz Krustpili un ķertu pirmo saules siltumu. Par trīsdesmit centiem nopirktu pūpolus.

Mirkli pa mirklim, katru nākamo dienu aizvien agrāk celtos un riteņotu uz darbu, varbūt pat vairs neienīstot Vanšu tiltu.
Skatītos kā virtuvē dīgst pirmie asni.

Maija pirmajās brīvdienās braukt uz Horvātiju, ekskursijā ar autobusu kā vienmēr ir gribējies. Mūzika, filmas, Saksa grāmata, ko tomēr nevaru izlasīt - mirkļiem, kad jāatgūst spēks un mundrums. Katru dienu viena bilde ar prieku. Mazas šokolādītes un pārsteigumi brālim un māsai. Bildes un piedzīvojumi, ko stāstīt Pēterim.

Maija beigās, varbūt vēlāk, brauktu ar velo uz Bārbeli. Neesmu kartē skatījusies. Gribu izbraukt piektdienā pēc darba, paņemt līdzi maizītes, tēju, guļammaisu un telti, varbūt lietusmēteli. Brauktu līdz Ķekavai, tad līdz Vecumniekiem, tad līdz pašai Bārbelei. Varbūt pa vidu tomēr pārnakšņotu, Vecumnieku ezerā nopeldētos un turpat pabrokastotu. Pa ceļam ir tāda vieta, kas mani vienmēr aizrāvusi - kaut kur aiz Vecumniekiem, varbūt iepriekš. Ceļš, kas ved vien lejup. Sestdien pagalmā pasauļotos, iedzertu aukstu alu un apēstu sauju rozīņu, varbūt saldējumu. Parušinātu dobes. Svētdien agri no rīta, kamēr vēl vēss un rasa, izbrauktu uz Rīgu. Un kaut kur pie Baldones Pēteris varētu atbraukt pretim.

Jūnija sākumā uz darba pasākumu Lietuvā. No tā varētu atgriezties pati. Caur Palangu, Papi un Liepāju. Fotoalbumam.
20.jūnijā pārvākties uz Bārbeli - viena nedēļa miera un saules rituma. Pirms Jāņiem es varētu ar velo aizbraukt līdz Krustpilij un cept pīrādziņus un cepumus. Pēc Jāņiem uz Kandavu. Tas būs mans lielākais piedzīvojums. Mana nokļūšana. Mana kārtība.
Kā bija bērnībā - kad maija beigās jau gatavoju sarakstu ar līdzi ņemamajām lietām. O, jā, man patīk plānot. Bez čeklistes piedzīvojums nav pilnīgs. Varbūt pat pats plānošanas process ir kādi 30% manas sajūsmas.

Un tad vēl ir tie mazie sapņi par lietus pielijušām jūrmalas smiltīm. Par sauli, kas noriet ūdens dziļumā. Par zaļu, rasas slapju zāli, par arbūzu un aukstu alu svētdienas rītā pie telts. Daļa sapņu ir vien vēlme atkārtot jau piedzīvotās sajūtas, bet vai tas tos dara mazāk nozīmīgus?

Sat, 14 Mar 2015 19:51:23 GMT

Es miilu taas mazaas lietas. Un to, ka mees viens otru atradaam.

Sen sen atpakalj es tevi redzeeju pirmoreiz. Trasuuna dzimshanas dienaa, kojaas.
Otrreiz - tu ar riteni brauci paari Akmens tiltam.
Treshoreiz - bija mana dzimshanas diena, satikaamies trasuuna dziivoklii, upiisha pasaazhaa.

Un tad tu man beidzot piezvaniiji. Es toreiz biju vilcienaa ar trasuunu, braucaam uz Reezekni. Bet mees sarunaajaam kaadreiz izbraukt ar ritenjiem. Trijataa, uz Kjiishezeru peldeeties un iedzert alu. Kad vakaraa jau devos prom no Upiisha pasaazhas, tu mani kaapnjutelpaa aptureeji un gribeeji iedot buchu uz vaiga. Es samulsu, piekritu un varbuut iemiileejos.

Pirmoreiz divataa mees tikaamies Andrejsalaa. Un tur tu teici - man prieks, ka mees viens otru atradaam. Paarguleejaam mees varbuut jau pirms tam, es vairs neatceros. 13.juulijaa.

Taadu mazu briizhu ir daudz, driiz jau mees vairs neatcereesimies. Bet pirmaas reizes manos laukos un tavos laukos - tajaas ir vasaras burviiba un miers. Nezinu, vai taadu mieru var saglabaat sevii peec dazhiem un veel ilgaakiem gadiem. Bet atminjaas peec taa ilgoties gan.

Un tad mees saakaam dziivot kopaa - viegli, aatri, nesaapiigi. Nedomaajot vispaar ne par ko. Un saakums bija taads kaa bija - kad divi dzirnakmenji griezhas viens gar otru, ar katru briidi taalaak, shkjietami tuvaak.

Vasaru es gaidu vairaak par visu pasaulee. Teeju termosaa, guljammaisu un juuru.

Es zinu, ka miilu patiesi, jo ir taadi briizhi, kad aizsitas elpa un apstaajas sirds. Un mazliet pat saap. Dzirdeet, kaa tu speelee gjitaaru. Klausiities, kaa tev gaajis darbaa. Taas retaas naktis klausiities, kaa tu elpo. Piektdienas vakaraa panjemt mugursomu, guljammaisu un iekaapt mashiinaa ar tevi, zinot, ka buus tikai labaak.

Vien paardziivot veelvienu ziemu - taapat, kaa ieprieksh. Jo vasara naak ar briiviibu, uudens plashumu, pilnu mashiinas baaku un gaishiem veeliem vakariem, kad vienam otru miileet.

https://www.youtube.com/watch?v=sisq_eOakwc

Tikpat labi es apzinos arii savas kljuudas, vainu un negodiigumu. Un lietas, ar ko gruuti sadziivot, un lietas, par ko es piekasos un grauzhu. Un lietas, ko nepamatoti pieprasu. Un visu, to visu, kur muusu viedoklji nesakriit un kur mees viens otru nekad nesapratiisim. Bet veel vairaak un saapiigaak es apzinos, ka tu esi tas, ko esmu gaidiijusi un mekleejusi. Un tikai mees abi varam.

Un es gribu un varu. Tevi miileet. Buut ar tevi kopaa. Dziivot ar tevi kopaa. Veel ilgi, ilgi.