Brīvdienas kļūst arvien debilizējošākas. Tā vien liekas, ka darba dienas ir jēdzīgākas un piepildītākas. Aber jetzt - vanna.

Nezin-sazin-cik ilgu laiku nebiju cēlies pirms septiņiem no rīta. Divarpus naudiņas un divarpus stundas un esmu tālu no galvaspilsētas. Neliela sagatavošanās, sēšanās pie mašīnas, kurai nav spidometra, stūres, šīs pašas mašīnas stumšanas un iedarbināšas jautrība, gāzes tanks, veikals "Labais", 23 dažādas alus šķirnes.
Saimnieks taisīs alu no iesala/apiņu produkta, kurš iegādāts par sešām naudiņām. Sanākšot 23 litri miestiņa.
Un Smiltenes ekonomiskā attīstība un bezdvēselība noteikti dzemdinās briesmoņus, kas kādu dienu nākotnē uztaisīs slaktiņu. Pieminiet manus vārdus.
Un kas tā par gaušanos?
Et poēzija tiešām bija laba. Kā jau teicu, ja cilvēks prot apieties un spēlēties ar vārdiem, nav nekādas vainas padaiņot utt utjpr.

Rīt mani modinās "Ticīgo uzvaras balss".
Bet šodien, ja man būtu izdevies satikt šaizemē izmirušo sugu straight edge, es šiem pajautātu, ko viņi domā par pollūcijām, jo tas tak arī ir gadījuma sazin kas.

Надеюсь, что звезда по имени солнце будет хорошо греть в понедельник, потому что я наверно поеду в Силву и Лаункалне. Имею желание почувствовать и увидеть весну во всей её красоте как можно дальше от шума и помойки этого города.

Šoreiz viņš ieradās četros, atkal ar Nevaru Ķirsi, atkal izrāva mani no miega apkampieniem.

Šoreiz tas notika trijos naktī, līdzi bija paķerts alus un Ivars Ķirsis.

Vot ņēmu un rakstīju, rakstīju, rakstīju šeit, kamēr ierakstīju pavisam ne šeit.
Grāmata top. Viss par neko.
Viens no potenciāli smieklīgajiem izteicieniem : "Sen nav bijis". Dzimtā valoda iznīcina jebkuru loģiku.

Bet lūk.

Melnmatainais brūnacis ieradās divos ar šņabja pudeli un kolu, prasīja 'kā varētu būt' mūžīgās tēmas sakarā un pusstundas laikā no iereibušas personas pārvērtās klasiski iereibušā indivīdā ar muļķigu skatienu, āžveidīgu balss intonāciju un streipuļošanu. Pa to laiku es uzveicu velnu ar visiem viņa kārdinājumiem.
Mezgli un cilpas halucinācijā turpinās.

Renāra rausīši esot aizpūsti ciet.
Und garnichts ist gut.
Und dungoju 9 gadus vecu dziesmiņu par karuseli.

Ak jel, bet es tak kvintiljons gadu neesmu rakstījis vēstuli. Rīt varbūt pamēģināšu sākt rakstīt. Ja šonakt neapstāsies sirds.
Es gribu padzerties ūdeni. Arlabunakti, Ivo.

Tā vien liekas, ka mani ir notriekusi alus mašīna. Kas tas par zilumu man uz rokas? Un kas tie par nenormāliem sapņiem?

Pirms pāris dienām padomāju, ka es sen neesmu gāzies uz asfalta. Paldies liktenim, ka kompensēju šo trūkumu pilnā apmērā.
Atšķirība starp reālistiem un optimistiem ir tāda, ka pirmie domā, ka es dzīvošu līdz 31 g.v., bet otrie domā, ka es dadzīvošu līdz 58. g.v.. Pašiem optimistiem gan ir palikusi tik kāda nedēļa, ko dzīvot...
Un mans antisemītisms mani sāk uzjautrināt. Tāpat, kā daži cilvēki, kuriem veicas ar draugiem (krāvējiem, nesējiem?).
Un vispār. Es vēlos strīdēties un neklausīt, dumpoties un džumpīt.
Reinsona puncītis gan bija satriecošs.
Un kaut kas tajā skatā bija biedējošs. Tas skats ir iededzināts manā smadzeņu garozā.

Bet, ja nopietni, nekas nav nopietni.

Šoreiz ir ar alu salaistīta grīda (izgāzta apmēram puse no divlitrenes), pelnutrauks līdz ūkai pilns uz manas gultas, kur pats arī šķērsām izgāzies ielas apģērbā ar tupelēm kājās. Gaisma, protams, ieslēgta uz pilnu klapi un no tumbām diezgan paskaļi skan kaut kāds fakin` ārenbī. Un kompis, protams, piekačāts pilns ar Dženiferu Lopesu.
Kā lai nedusmojas?

Man liekas, ka misters Brauns kļūdījās, skatoties uz ziedputeksni ūdenī caur mikroskopu un pēc tam izsecinot brīnumjauku ideju. Ziedputeksnim vienkārši bija epilepsijas lēkme. Vai arī. Visi ziedputekšņi ir šo vai to noziegušies un ļoti nervozē un drebinās kā apses lapas, kad uz viņiem caur mikroskopu lūr divkājaini titāni.
Pacients ir ļoti noguris. Pacients iet gulēt.

Doma: nevar iet tik lēni, lai pagātne tevi panāktu, bet nevar arī skriet tik ātri, lai panāktu nākotni. Aber vissarežģītāk ir pieskārties tagadnei. Prāta spēlīte.

Kur tu cilvēk dzīvo? Tagad? Nein, falsch antwort. Pagātnē ar domām par nākotni un otrādi. Tamdēļ pēdējo šīvakara alus kausu iesākšu ar tostu : "Lai dzīvo nulle un nekas!"

Cilvēki ir līdzīgi burundukiem. Krāj, atceras, piekrāmē kuņģi, pārojas, vairojas un vaislojas. Līdz kamēr ir beigti un pagalam. Varbūt man rēgojas burunduki. Vai arī cilvēki. Es neesmu pārliecināts par nevienu no šiem variantiem.

Jebkura lieta patiesībā ir process, ja jau laiks eksistē. Tamdēļ mani, lūdzu, turpmāk dēvēt par kārļošanu purviņošanu. Ceru, ka edijošana galzonošana, inesošana grīnbergošana, reiņošana balmakošana, gatošana graudiņošana, ivošana vinogradošana, dačošana ančupānošana, kestutošana krilavičošana, benediktošana sešpadsmitošana un didzošana melbiksošana un cita -ošana man piedos. Kas pie velna ir Micis?

Nu pavisam dīvaina diena, šī ceturtdiena. Kā akvareļa glezna. Izplūdusi.

Nu jā. Cilvēki nebeidz pārsteigt. Cik gan pārliecības mēdz būt pilnīgi greizas un nepareizas...
Un pasaule atkal runā ar mani. Viss ir saistīts. Cilvēki runā caur citiem cilvēkiem, nemaz neapzinoties mediatorus.
Tikko biju frizieris.

Rīts tomēr gudrāks par vakaru. Vismaz mierīgāks. Und jetzt apciemot radus un moš izmest kādu līkumu pa pasauli ar 2k.

Tā. Esmu vienkārši nikns. Varētu viņam uzsist acis, kamēr viņš guļ, bet labāk pagaidīšu rītu un tad lasīšu morāli.

Pirms kādām 2 minūtēm vienā konkrētā dzīvoklī Purvciemā atkal pavīdēja Ivara Ķirša ģenitālīši...