jāsāk ar parasto vasaras grēksūdzi: visi draugi (nu gandrīz visi) ir nozuduši, jūtos apjucis un nedaudz nepieskaitāms pie hipervasarīgajiem jauniešu pūļiem vecrīgā, kas, šķiet, izstaro tādu gaisīgu easy living fišku. šobrīd es to vēlētos iegūt vairāk par visu.
nu ko es te muldu. vienkārši gribu... brīvību no šī pretīgā plastmasas krēsla, kurā sēžu, sviedriem piesūkušajām drēbēm un saprogrammētajām sejām, kas ik pa brīdim slīd garām ar mapēm manikirētajos pirkstos.
Uz nedēļu aizbraukt kaut kur ellē ratā projām.
(kurš gan to negrib)