:
lasot jaunajā RL interviju ar Čingizu Aimatovu man visu laiku galvā nāca Gata Krūmiņa rindas
"jo tu čakiskā iedomu
spogulī karājies
bet es pa pasauli vazājos
kā tikko dzimis bērns
pašrocīgi aizsietām acīm"
ar visiem "Ak!" izsaucieniem un romantisko absurditāti šis Aitmatovs manī saplūst ar to, ko sastapu "Pieresvietas" gluži vai sentimentālajā tieksmē saplūst - kā beigās ar Isikula apvārsni saplūst galvenais varonis.
un tieši pie šī tagad aizmirstā kirgīzu rakstnieka es saprotu vistiešāk to tekstu, kas iekalts Kamī veltītajā akmenī Vidusjūras krastā: "Šeit es beidzot sapratu, ko nozīmē izredzētība: tās ir tiesības mīlēt bez mēra"
"jo tu čakiskā iedomu
spogulī karājies
bet es pa pasauli vazājos
kā tikko dzimis bērns
pašrocīgi aizsietām acīm"
ar visiem "Ak!" izsaucieniem un romantisko absurditāti šis Aitmatovs manī saplūst ar to, ko sastapu "Pieresvietas" gluži vai sentimentālajā tieksmē saplūst - kā beigās ar Isikula apvārsni saplūst galvenais varonis.
un tieši pie šī tagad aizmirstā kirgīzu rakstnieka es saprotu vistiešāk to tekstu, kas iekalts Kamī veltītajā akmenī Vidusjūras krastā: "Šeit es beidzot sapratu, ko nozīmē izredzētība: tās ir tiesības mīlēt bez mēra"