:
Par Kaligulu man teica, ka esot sūds. Bet māte piedāvāja biļeti par velti; un Kamī tomēr. Tad nu šoreiz sūda gaidīšana un diezgan pārliecinoša uzveduma pēcsajūta lieliski apvienojās. Skepse saglabājās visu pirmo cēlienu, jo gaidīju, kad sāksies totāls banaļņaks vai Raimonds Pauls style ieturēts balagāns - tas ik pa brīdim parādījās, bet ne tik jūtami, lai izjauktu izrādi. Lētie elementi - mašīnas parādīšanās sākumā, spilgtas gaismas, seksīgās dejotājas un mulsinošās mūzikliskās dejas - tā šķiet kā Džilindžera nodeva teātra kasei, ko pilda no provinces ar busiem sabraukušās dāmas, kungi un ķiķinošie skolēni. Katrā ziņā to būtu grūti apzīmēt par bezkompromisu mākslu, lai arī kā noteikti iebilstu izrādes režisors. Tāds zināms vitjukisms. Pionieru kostīmos saģērbtie senatori gan bija aizkustinoši. Tāpat arī baigi piestāvēja tās blatnoju krievu dziesmas, kas tikai pasvītroja uzveduma postmoderno, bet tajā pašā laikā klasisko dabu. Aktieru vairums bija tipiskais latviešu oldskūls ar pārspīlēto teatrālismu, kas diezgan pamatīgi traucēja uztvert viņu teikto kontekstā. Toties pats Kaligula - Ģirts Ķesteris bija vienkārši zajebis. Īsts nīčeānisks dēmons ar sprāgstošu sirdi krūtīs.
Tātad aizgāja. Ne līdz pašam galam, bet aizgāja.
Tātad aizgāja. Ne līdz pašam galam, bet aizgāja.