: nabaga vecais Andrejs Eglītis
"Man patīk vienam pašam nodziedāt par Latviju. Agri rītā attaisu logus un laižu vaļā. Sākumā kaimiņi protestēja – kāpēc traucējot mieru, viņi vēl guļot.. (...) Man vienmēr bijis žēl, ka mūsu Brīvības piemineklis tik bieži bojājas, paiet laiks un atkal jāsamet nauda labošanai. Tādēļ, ejot garām piemineklim, es pie sevis allaž nosaku – mīļais draugs, turies nu uz kājām!" (...) Daudziem pensionāriem iet diezgan grūti. Toreiz, kad pensiju palielināja par diviem latiem, pie manis atnāca no radiofona un prasīja – dzejniek, vai tagad pensionāriem nebūs labi? Bet es atbildēju – tīrs sūds, nekāda labuma! Un tas izskanēja radio (...) Es neteikšu, ka man ir ļoti skaista dzīve, bet te ir mana dzimtene – cepuri nost! Un tad es to anekdoti palaidu – pēc septiņiem gadiem visus ielūdzu uz savu simts gadu jubileju, nāciet, viss būs par brīvu. Taisni šitā!"
"Man patīk vienam pašam nodziedāt par Latviju. Agri rītā attaisu logus un laižu vaļā. Sākumā kaimiņi protestēja – kāpēc traucējot mieru, viņi vēl guļot.. (...) Man vienmēr bijis žēl, ka mūsu Brīvības piemineklis tik bieži bojājas, paiet laiks un atkal jāsamet nauda labošanai. Tādēļ, ejot garām piemineklim, es pie sevis allaž nosaku – mīļais draugs, turies nu uz kājām!" (...) Daudziem pensionāriem iet diezgan grūti. Toreiz, kad pensiju palielināja par diviem latiem, pie manis atnāca no radiofona un prasīja – dzejniek, vai tagad pensionāriem nebūs labi? Bet es atbildēju – tīrs sūds, nekāda labuma! Un tas izskanēja radio (...) Es neteikšu, ka man ir ļoti skaista dzīve, bet te ir mana dzimtene – cepuri nost! Un tad es to anekdoti palaidu – pēc septiņiem gadiem visus ielūdzu uz savu simts gadu jubileju, nāciet, viss būs par brīvu. Taisni šitā!"