:
bet nemana nevienu vēja suns
ir beidzot laimīgs tas
jo savās asinīs viņš nav
viņš nav no pilsētas
lūdzu neapvainojieties, ka es tikai citātos. vienkārši bail izspert laukā to personisko banalitāšu neitronbumbu, kas iekšā.
ir beidzot laimīgs tas
jo savās asinīs viņš nav
viņš nav no pilsētas
lūdzu neapvainojieties, ka es tikai citātos. vienkārši bail izspert laukā to personisko banalitāšu neitronbumbu, kas iekšā.
: darba-audzināšanas nometne
atceros, kad es biju tajā memoriālā. uz turieni gribēja viens portugāļu dzejnieks, jo to savukārt gribēja viņa Literaturexpress 2000 brauciena laikā iepazītais baltkrievu draugs. bija, laikam marts un sniega žļurga uz ceļa; koki arī plikiem zariem, apsniguši. tām milzu skulptūrām šis ainaviskums pat piestāvēja. visu laiku varēja dzirdēt sīku ūdens tērcīšu guldzēšanu kaut kur zem kājām. un es domāju, ka tiem raupjajiem akmens locekļiem tak arī būtu jāceļas, jāpaņem aliņš no manas 18-gadīgās rokas un jāiemet par godu pavasarim. pafočējāmies, paskraidījām. metronoms patika. sienas fiška arī imponēja. bet tas viss bija totāli atrauts no kādu vēstures grāmatu lappusēm. man bija un ir vienalga, kā zem šīs vietas bildes ir rakstīts. un cik nožēlojama liekas visa šī pišanās ap tēmu "uzvarētājus netiesā". kāpēc gan es tos milžus nevarētu apraudzīt kā kādas zudušas civilizācijas bezpersoniskus samplus plaukstošā zemē, kura ir slacīta ar dažādu grupu asinīm un cilvēku iekšām, kas kā jebkura organiska viela lēnām saplūst ar zemi. ieelpot šīs zemes smaržu un domāt: es pats reiz būšu šīs smaržas daļa; arī mani ievilks sevī kāda pavasara alkstoša nāss
atceros, kad es biju tajā memoriālā. uz turieni gribēja viens portugāļu dzejnieks, jo to savukārt gribēja viņa Literaturexpress 2000 brauciena laikā iepazītais baltkrievu draugs. bija, laikam marts un sniega žļurga uz ceļa; koki arī plikiem zariem, apsniguši. tām milzu skulptūrām šis ainaviskums pat piestāvēja. visu laiku varēja dzirdēt sīku ūdens tērcīšu guldzēšanu kaut kur zem kājām. un es domāju, ka tiem raupjajiem akmens locekļiem tak arī būtu jāceļas, jāpaņem aliņš no manas 18-gadīgās rokas un jāiemet par godu pavasarim. pafočējāmies, paskraidījām. metronoms patika. sienas fiška arī imponēja. bet tas viss bija totāli atrauts no kādu vēstures grāmatu lappusēm. man bija un ir vienalga, kā zem šīs vietas bildes ir rakstīts. un cik nožēlojama liekas visa šī pišanās ap tēmu "uzvarētājus netiesā". kāpēc gan es tos milžus nevarētu apraudzīt kā kādas zudušas civilizācijas bezpersoniskus samplus plaukstošā zemē, kura ir slacīta ar dažādu grupu asinīm un cilvēku iekšām, kas kā jebkura organiska viela lēnām saplūst ar zemi. ieelpot šīs zemes smaržu un domāt: es pats reiz būšu šīs smaržas daļa; arī mani ievilks sevī kāda pavasara alkstoša nāss