vakar biju uz Andra Grīnberga "Pašporteretiem" - viena 1972. gada filma, otra 2003. gada. kā jau sākumā tikām brīdināti, tas nebija kino. tobiš tradicionālais kino. arī no redzētajiem avangardiem šis bija dikti atšķirīgs. tika pārkāpti jebkādi iespējamie montāžas/struktūras/scenāriskie likumi, līdz tu vairs nesaproti, kas ir de- un kas ir e- fekts. tāds totāls andergraunds. un šajā performainčainajā skrapšču un neskaidras dzejnieces balss piesātinātajā atmosfērā, kur neeksistē gals, sākums, ticība un miers, kur valda kautkādi pašpasludināti eksistences mirkļi - sēžu izrāvies no sevis, gumzīdams kājas zem sevis. bet miegs nenāca - tas vien jau ir rādītājs. :
jebkurā gadījumā tas bija viens no spēcīgākajiem kinolingvistiskajiem pārdzīvojumiem manā dzīvē
jebkurā gadījumā tas bija viens no spēcīgākajiem kinolingvistiskajiem pārdzīvojumiem manā dzīvē