: litaratūras ikonas LV
atļaušos pārpublicēt tekstu iz 1/4 Satori (kas starp citu ir atkalatvēries tāds bišku advancētāks) jūzera Zbriedis posta, kas man šķiet ļoti trāpīgs (un aktuāls, jā):
Hm, varbūt mazliet par ikonām.
Gundega Repše - persona, kura ir viena no ražīgākajām XX gs. nogales latv. prozistēm, viena no tulkotākajām un dizainētākajām. Persona, kura nenogurstoši pilda savas sabiedrības sirdsapziņas f-jas vairāku mēdiju "slejās" un "viedokļos". Atsaucas uz vārdu "rakstniece".
Jānis Rokpelnis - dzejnieks, dzīvais klasiķis, kas var atļauties savu krājumu dēvēt vienkārši par "Liriku". Cilvēks, kurš vislabāk zina, kā rakstīt dzeju - ne velti ir RS literārais konsultants, rakstn. kursu dzejas meisterdarbnīcas vadītājs, neiztrūkstošs JAS un "Aicinājuma" recenzents. Arīdzan mēdijos tiek raksturots lakoniski: "dzejnieks". Un, gluži kā Repše, var atļauties izvirst pilnīgu sviestu, pamatojoties uz tām pašām kolektīvās sirdsapziņas paudēja tiesībām.
Kārlis Vērdiņš - cilvēks, kurš sieviešu žurnālos tiek raksturots kā jaunākais, modīgākais un šarmantākais latviešu dzejnieks. Jaunā cerība. Gandrīz profesionāls, gana mīlēts, bet pieticīgs.
Marts Pujāts - izaugušais brīnumbērns, trausls un spilgts kā jau neirotiķis vai talantīgais. Aizmuguriski tiek aprunāts kā nodzēries un deģenerējies. Ļoti inteliģents, asprātīgs un ironisks, bet ar grūti saprotamā veidā sabojātu reputāciju.
Kornēlija Apšukrūma - apsveikumu un atmiņklažu dzejniece, ražīga un tautā mīlēta. "Šajā galā" kļuvusi pazīstama pateicoties K.Vērdiņa pārdrošajai recenzijai.
Amanda Aizpuriete - dzejas matrona, kura ir tik bagātīga kā HES ūdenskrātuve. No viņas tikai plūst un plūst, un pludo.
Edvīns Raups - "dzejnieks un tulkotājs". Talantīgs, dzērājs, lēnstrādātājs, bet īpaši vērtīgs kā eksotisku valodu pazinējs.
Andra Neiburga - kopš kāda laika atkal atsaucas uz vārdu "rakstniece". Kaut nav skaidrs, vai tiešām rakstniece, vai vienkārši ļoti gudra, prasmīga un pieredzējusi.
Uldis Bērziņš - "lielisks dzejnieks"? Bet Korāna tulkotājs. Un ne tikai. Vēl daudz vairāk.
atļaušos pārpublicēt tekstu iz 1/4 Satori (kas starp citu ir atkalatvēries tāds bišku advancētāks) jūzera Zbriedis posta, kas man šķiet ļoti trāpīgs (un aktuāls, jā):
Hm, varbūt mazliet par ikonām.
Gundega Repše - persona, kura ir viena no ražīgākajām XX gs. nogales latv. prozistēm, viena no tulkotākajām un dizainētākajām. Persona, kura nenogurstoši pilda savas sabiedrības sirdsapziņas f-jas vairāku mēdiju "slejās" un "viedokļos". Atsaucas uz vārdu "rakstniece".
Jānis Rokpelnis - dzejnieks, dzīvais klasiķis, kas var atļauties savu krājumu dēvēt vienkārši par "Liriku". Cilvēks, kurš vislabāk zina, kā rakstīt dzeju - ne velti ir RS literārais konsultants, rakstn. kursu dzejas meisterdarbnīcas vadītājs, neiztrūkstošs JAS un "Aicinājuma" recenzents. Arīdzan mēdijos tiek raksturots lakoniski: "dzejnieks". Un, gluži kā Repše, var atļauties izvirst pilnīgu sviestu, pamatojoties uz tām pašām kolektīvās sirdsapziņas paudēja tiesībām.
Kārlis Vērdiņš - cilvēks, kurš sieviešu žurnālos tiek raksturots kā jaunākais, modīgākais un šarmantākais latviešu dzejnieks. Jaunā cerība. Gandrīz profesionāls, gana mīlēts, bet pieticīgs.
Marts Pujāts - izaugušais brīnumbērns, trausls un spilgts kā jau neirotiķis vai talantīgais. Aizmuguriski tiek aprunāts kā nodzēries un deģenerējies. Ļoti inteliģents, asprātīgs un ironisks, bet ar grūti saprotamā veidā sabojātu reputāciju.
Kornēlija Apšukrūma - apsveikumu un atmiņklažu dzejniece, ražīga un tautā mīlēta. "Šajā galā" kļuvusi pazīstama pateicoties K.Vērdiņa pārdrošajai recenzijai.
Amanda Aizpuriete - dzejas matrona, kura ir tik bagātīga kā HES ūdenskrātuve. No viņas tikai plūst un plūst, un pludo.
Edvīns Raups - "dzejnieks un tulkotājs". Talantīgs, dzērājs, lēnstrādātājs, bet īpaši vērtīgs kā eksotisku valodu pazinējs.
Andra Neiburga - kopš kāda laika atkal atsaucas uz vārdu "rakstniece". Kaut nav skaidrs, vai tiešām rakstniece, vai vienkārši ļoti gudra, prasmīga un pieredzējusi.
Uldis Bērziņš - "lielisks dzejnieks"? Bet Korāna tulkotājs. Un ne tikai. Vēl daudz vairāk.