...jo es ienīstu to laiku kad sāk snigt sniegs, es no rīta piecēlos piegāju pie loga un asarām acīs skatījos uz birstošo, balto kretīnismu, kas birst no debesīm. Sajūta bija vienkārši neizskaidrojama. Atceros iepriekšējos divus gadus posmā kad sāka snigt sniegs, nepatīkama sajūta, jocīga. Izgāju ārā, bija patīkami silts, bet asaras apturēt nebija iespējams, tāpēc domājot, ka paliks labāk izvilku cigarešu paciņu un iegrimu domās. Sadzirdot kraukļa brēcienus kas nesot nelaimi lēnām gāju mājās un vēljoprojām raudāju. Tik tiešām "skaists" laiks, ka es pilnīgi nevaru. Gribu izdzēst savu atmiņu vai vismaz, lai izpilda manas vēlēšanās arī kādreiz, savādāk liekas, ka esmu aizmirsta uz šīs Zemes virsas.