|
Cauržņaugta dzeloņu rapsodija oda stājas pretvarā manam dievišķam svārstam, arvien stomīgāk, zvelstošāk, tas atzīst ko par labu esam, līdzsvara stāja savā godībā aizvien retāk harmonizē tā iznesības,šķīstums savas valšķās kontūras sen kā neuzskata par nepieciešamu iezīmēt, tas impulsīvi uzrodoties, slapstot satapšanās,atsvara procesu un atgrēkošanu vērš par tik nedefinējamu, ka nākas vien pakļāvīgi diet šīs apšaubītās ticības ceļa, kura sazarojumu šaurība nākotnes objektus vairs neparedz pēc skalārā moduļa-sev.
|