| 10:01a |
Atradu vainīgo!:)))))))))))
Jāatzīst, ka ik pa laikam(lasīt ik pa 3 gadiem) man varen izdodas aizrauties ar dzīvi tik ļoti, ka pat nepamanu, ka esmu totāli iztukšota un palikus pliku dibenu!
Tad ar treknu zīmuli pārvilkt visam svītru, no visa atsacīties(tiesa gan, piespiedu kārtā), no visa aizmukt un pagriezt muguru...
Cik sāpīgi un reizē pārsteidzoši ir secināt, ka izdevumi ir lielāki kā ienākumi!!
Vai tiešām ilūzijās dzīvojot pat grūti ir sākumā atskārst, ka vēders jau sen burkšķ?
Nu, skaidrs! Vai tad ir viegli atzīt, ka esi Lose Lūzere??! Nē! Bet, kad saproti, ka varen skaistajā dzīvē nespēj iziet iesākto līmeni, lai pārietu augstākā... Ka ir jāapstājas un jāsāk iesāktais līmenis no jauna... Vai jāaptur tā spēlīte uz mazu brītiņu...
Es ļoti ceru, ka es kaut ko izdomāšu pa šo laiku, ka sapratīšu, ko es īsti gribu... Lai gan zinu, ka šīs atklāsmes nenāk vienā dienā.
Taču tikko atskārtu, ka es ļoti ienīstu savu patreizējo darbavietu, ka man tas nobloķē vispār jelkādu pozitīvo skatu uz dzīvi.. Jūtos kā verdzībā!
Es taču esmu mākslniece! Un šajā darbā man ir sajūta, ka mani jutekļi ir kā paralizēti un sasaldēti...:) |