..man ir sajūta, ka es tagad aizmigšu.. un rīt, kad pamodīšos, ta viss būs balts un pūkains un mīksts.. :)

Īsti nopietni tie nav. Bet tie nav arī tikai jociņi. Lasi un meklē racionālo graudu! Gan jau saskatīsi arī kaut ko no sava vīrieša...

* Pirmais atklājums: viņš ir.

* Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst!

Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis, makaroni. Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku pievērst uzmanību kulinārijas receptēm. Bet mūžīgais jautājams «Ko pagatavot vakariņās?» mani satrieca vairāk par «būt vai nebūt». Es no niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un garšoju. Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija gatavs kaut ko apēst. Kad viņš ar frāzi «Vai mums ir kas garšīgs?» skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man viņam gribējās iespert. Un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti ar uzrakstu: «Vīriešu ēdiens. 10 kg.» Nopirki, un diena brīva.

* Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes.

Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja basām kājām. Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus tekstilrūpniecībā, bet… atnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis, pirms tam satinis mazā kamolītī, paslēpa zeķes. Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie «pierādījumi» tiktu nogādāti vismaz līdz vannasistabai. Ar maniakālu stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, zem krēsla un, liekas, bija gatavs noplēst grīdas līstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus dārgumus.

* Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas.

Viņš stenēja, uhināja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda «poliklīnika» izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt, lai tikai izbēgtu necilvēciskām mokām.

Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis, aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām: mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes «Sports».

* Piektais atklājums: viņš prata klusēt.

Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā, un neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu — viņš, cilvēks, kurš zināja divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani trīs frāzēs:

a) «labrīt, dārgā»,
b) «kas mums ir vakariņās, mīļā»,
c) «nāc pie manis…»

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu komentāru birdināšanu:

— Piespēli, padod piespēli, es teicu!
— Nu mēsluvabole.
— Andri, padod alu…

* Sestais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu.

Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā. No sākuma līdz beigām mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā kaleidoskopā. Man no tā reiba galva. Un nedod Dievs nejauši nostāties uz līnijas starp viņu un televizoru. Momentā sekoja ass, diplomātisks demaršs: «Paej nost no ekrāna!»

* Septītais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju. Viņa īpašumā skaitījās:

a) vieta pie galda,
b) mīļākais krēsls.

Pat viesi nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus.

Es robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām. Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos — mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.

* Astotais atklājums: uzraudzība un kontrole.

— Ar ko tu runāji pa telefonu?
— Kas ir tas briļļainais tips fotogrāfijā?
— Kur biji no četriem līdz pieciem?
— No kurienes tev šie auskari?

Atbildes:

— ar draudzeni,
— mans brālis,
— frizētavā,
— tu uzdāvināji.

* Devītais atklājums: es vairs nevarēju stundām gulēt aromātiskajās vannās.

Mans deviņdesmitkilogramīgais zaķītis par katru cenu centās iekļūt telpā. Te viņam steidzami bija nepieciešama zobu suka. Te asa vajadzība apskatīt jau divus mēnešus pilošo krānu. Te interesēja, vai viņš ievietosies vienā vannā kopā ar mani un cik daudz ūdens izspiedīs Arhimēda likums. Te viņam pēkšņi bija kļuvis skumīgi vienam, un viņš dīdījās gar durvīm, klauvējot pie manas sirdsapziņas: «Es ciešu no saskarsmes trūkuma!» Taču man atlika tikai iziet, kā cietušais tūlīt atgriezās savā krēslā.

«Ei, un kā tad ar Arhimēda likumu?» jautāju.

«Ieiešu dušā,» attrauca mīļais un iebadīja degunu avīzē.

* Desmitais atklājums: viņam auga bārda.

Auga, protams, arī līdz tam laikam, kad sākām dzīvot kopā. Taču agrāk uz randiņiem viņš nāca gludi skuvies. Tagad redzēju viņu gandrīz cauru diennakti… Man sāka lobīties āda uz sejas.

* Vienpadsmitais atklājums. Viņš neatcerējās mūsu svētku datumus!!!

Nemaz. Amnēzija. Izlases veida zudumi atmiņā. Viņš atcerējās Bastīlijas ieņemšanu, auto tehniskās apskates dienu. Un dienu, kad viņu iesauca armijā. Taču mana dzimšanas diena nu nekādi nespēja nostiprināties nevienā no divām viņa puslodēm. Kaut gan, es domāju, viņš palaistu garām arī Jauno gadu, ja nebūtu vispārīgās ažiotāžas masu saziņas līdzekļos.
Un uz ielas.

«Uz ielām parādījušās tantes ar eglītēm. Laiks pirkt šampanieti,» tika dziļdomīgi secināts.

* Divpadsmitais atklājums: viņš izrādījās briesmīgi nepraktisks.

Viņš nemācēja plānot mūsu budžetu. Aizejot pēc pārtikas, viņš atnesa piecas pudeles alus, čipsu paku un saldējumu. Kautrējās ņemt atlikumu. Tirgū nemācēja kaulēties. Pirka visu, ko iesmērēja tirgus sievas. Un vienreiz kartupeļu vietā atnesa rozes. Es tikai nopūtos. «Es tevi mīlu,» teica viņš, sniedzot ziedus.

* Divpadsmitais ar pusi atklājums: viņš mani mīl.

Vispār dzīve ar vīrieti ir kā šaha spēle. Nemitīga sacensība ar nerakstītiem, neskaidriem noteikumiem.

— Tā zirgs neiet.
— Muļķīte... kā tad tas iet?
— Divi lauciņi uz priekšu, viens sāņus.
— Lai kaimiņš tā iet. Es iešu tā…
— Kopš kura laika tādi noteikumi?
— Kopš pagājušās minūtes…
— Es teicu!
— Ej, mīļā…

Vakar (precīzāk, šorīt) sanāca maz pagulēt.. ilgi miegi nenāca, gultā grozījos visādi, bet nekādīgi nevarēju iemigt, tāpē šodien visu dienu miegi nāca i sīcis a dikti kašķīgs.. un vēl biju visu dienu a bebi viena pati, tāpē pa dienu a bik pasnaust nesanāca. Tikko no dušas izlīdu, domāju, ka tad būs vieglāk iemigt - figu.. vakars klāt un man akal miegi prom kā nebijuši, ibick! :@

Vakar ilgi stāvēju Tiimari un dumi blenzu milzīgajā Ziemassvētku kartiņu klāstā, kamēr pēc ilgām pārdomām un gandrīz katras kartiņas izcilāšanu, izvēlējos dažas, ko nolēmu aizsūtīt saviem mīļajiem.. un tad vēl priekšā bija piemērotu aploksnīšu meklēšana.. un tad, es attapos, ka nezinu nemaz, cik maksā viena marka vēstuļu sūtīšanai LV robežās! To man ātri vien pasta darbiniece izskaidroja, bet, diemžēl, bija aizbeigušās īpašās Ziemassvētku markas, tapēc dabūju pirkt kkādas nesmukas - parastas! :/
Tā nu es te sēžu un, cenšoties nešvīkāties un neķēpāties, rakstu pantiņus un novēlējumus sajās burvīgajās kartiņās!!!
Blin, cik sen nau ar roku rakstīc!!!

You Belong in New York City

You're the energetic, ambitious type. And only NYC is fast enough for you. Maybe you'll set yourself up with a killer career Or simply take in all the city has to offer.

Which country should you REALLY be living in? Cuba

Click Here to Take This Quiz Brought to you by YouThink.com quizzes and personality tests.

Kaut kā kopā nelīmejas! :D

Sodien esu sadomājusi tikt līdz Maximai palūrēt visiem X-mas dāvaniņas. Un jāiepērk kartiņas, aploksnes un markas.. esu sagudrojusi radiem šogad vēstulites izsūtīt ar apsveikumiem. Apnikusi visi tie e-maili un sms.
Tad vēl bik istaba jāpiekārto un putniņam būri jaiztīra beidzot!!!
Un, protams, pēc tēta pasūtījuma kūka jāizcep! :)

Tas tā - šodienai pietiks, laikam..

SNIEGU BEIDZOT GRIBU, DAMN IT!!!

Vakar atkal sakasījos ar Raimi. Nekas jauns. Tās pašas tēmas, tie paši pārmetumi no abiem!
Un atkal es viņam atgādināju, ka dažreiz ar plikiem vārdiem: "Mīlu Tevi!" vien nepietiek.. ir vajadzīgi arī darbi, tā teikt, taustāmi pieradījumi. Es nerunāju par matereālām vērtībām, bet gan par uzmanības apliecinājumiem, pieskārieniem, glāstiem, kaut vai draudzīgiem samīļojieniem vai buču uz vaiga pirms aiziešanas uz darbu. Esu dzirdējusi gan tukšus vārdus, gan tukšus solījumus. Ne no Raimi.. tālu pagātnē.. bet, vienalga.. tagad vairs tam neticu, ja nesaņemu pierādījumus/apliecinājumu tam.
Sastrīdējāmies pamatīgi.. tā, ka nolēmu viņam vairs blakus negulēt. Un sāku šaubīties, vai neesu izdarījusi smagāko kļūdu mūžā, akal saejot ar viņu kopa, ja tai brīdī bija viens jauks cilvēks, kurš bija gatavs darīt visu manis deļ, lai tik ar Raimi vairs nesaejos, et gan ar viņu. Pārdomāju dzīvi un sāku šaubīties par savām jūtam. Vai man tikai tā likās? Paņēmu otru segu un ieritinājos uz datorkrēsla. Noraudājusies, pārgurusi, bet spīta pilna. Pēc brīža atskanēja man labi zināmā un, jāatzīst, dikti gaidītā, žēlā un tik ļoti mīļā balstiņa: "Lienīt, nāc blakus! Lūdzu!" ES IZKUSU!!! Bet spītīgi turējos un nepadevos, jo bija apnicis, ka vienmēr kašķi beidzās, tā arī neatrisināti un neizrunāti, un katru reizi ir jāstrīdās par vienu un to pašu, jo lieta nau līdz galam izrunāta! Spītīgi atcirtu, ka negribu un lai liek mani mierā! Pēc laba brīža viņš, tomēr, mani pierunāja līst blakām. Ielīdu. samīļojāmies, izrunjām daudz maz visu un nonācām atkal pie vecā secinājuma: Kopā dikti grūti, bet šķirtiem - neiespējami dzīvot! Viņš apsolīja laboties un censties, es - būt iecietīgākai un maigākai izteicienos.
Šodien biju ciemos pie savas mīļākās un labākās draudzenītes Evijas. Kad pārrados mājā, Raimis jau bija aizmidzis, bet uz galda atstājis man mazu dāvaniņu - sarkanu lavas lampiņu, kura tik ļoti patika un biju pirms kāda laika, garām veikalam ejot, ieminējusies par to, ka man tādu gribētos. :) Pirmie rezultāti, tā teikt! :)
ES RAIMI TIK ĻOTI MĪLU!!!

Kur is skaistās kupenas un milzīgās pārslas, kas rada burvīgu, romantisku svētku noskaņu un rada smaidu katrā budža sejā!?

it pours on my life
this freezing rain soaks through me
lonely, not alone

No matter how much we may feel as if it's just all not worth it - no matter how lonely and afraid we may feel, we are never alone.

Esmu izredzēto lokā, kuriem tiks dota iespēja noskatīties "Rīgas Sargus"!!! I can't wait! :)