Akal jau moka bezmiegs.. totāls izmisums no bezdarbības, bet tāds dzinulis iekšā, ka varētu tagad iet laukā krosiņu skriet, ja nebūtu tik auksc..
Štukoju, ko darīt.. jāmēģina, varbūt, līst čučēt, bet vispirms jānoiet lejā uzpīpēt..
Kaut kāda muļķīga vientulības sajūta uzmācās, dzirdot, kā abi mani vīrieši pametuši mani te vienu pie zilās kastes, atrodas kkur tālu, tālu savos spnīšos.. un zem manas istabas durvīm vairs nespīd koridora dzīvīgā gismiņa, kas liecinātu, ka ir vismaz viens, kurš bez manis šīnī mājā neguļ!