Aiz neko darīt, uzspiedu "random" un sāku lasīt vienu dienasgrāmatu, kura, kā izrādījās, ir viena paziņas par kuru jau sen biju aizmirsusi.. lasīju, lasīju, uzplaiksnīja kkādas senas, jaukas un ne tik jaukas atmiņas, brīžiem asaras acīs saskrēja, ilgojoties pēc "vecajiem, labajiem laikiem", kaut gan tagad arī nesūdzos par savu dzīvīti, bet toreiz.. tik sen.. nebija jau nekas īpašs, bet lietus nebija šķērslis jautrai pastaigai divatā vai sniegs, kad nebaidījāmies izmirkt, vai krūzīte kakao pēc iztrakošanās aukstumā, vai, vienk, mīļi vārdi, kad nebijām viens otram blakām, kas izkliedēja vientulības sajūtu..
Visvairāk ilgojos pēc romantikas.. varbūt, ne tādās kā toreiz, bet tādas - no sirc, kas liek sirdij sastingt uz brīdi no mīļuma un labsajūtas, nu tā, lai jūt, ka tevi mīl katru mīļu sekundi, nevis tikai gultā.. nu neko lielu jau neprasu, tikai kādu pārsteigumu no mana mīluļa, piemēram, puķīti negaidītā brīdī, vai kko ļoti mīļu, lai viņš pasaka vai izdara, ko es no viņa negaidītu, vai, vienk, pastaiga divatā, vai ar sīcīti kādā saulainā rudens dienā, vai, piem, kompja vietā, ja viņš iedomātos ieiet kopā ar mani vannā, kur varētu riņķī salikt svecītes.. nu kko tml.. neko daudz.. :( Vai tas ir par daudz prasīc?