Tikko pārbijos no skaļā pērkons laukā.. liekas ka viņš ar varu un naidu plēš mākoņus uz pusēm, lai pierādītu savu varu.. sēdēju uz balkona un dzēru savu pēdējo citronu aliņu.. domāju savas daudz un dažādās domas, vēroju zibens gaismiņas caur dūmaku un.. dikti pārbijos no tā sasodītā trokšņa!!! :/

Dikti gāž laukā.. kāpēc tā nevarēja būt pa dienu? Visu dienu nenormālā karstumā mizoju un griezu bumbierus, lai mamma vakarā varētu savārīt savu iecerēto hujviņzinko.. visu dienu gribēju dikti nopeldēties.. kaut uz 5min tikt vēsā ūdentiņā.. kad lielie mizošanas darbi bī galā, sēdēju un gaidīju šito te lietus mākoni, lai varētu salīt līdz ādai slapa, jo visi atteicās mani vest līdz karjerām un es biju dikti dusmīga.. un tagad, kad esu nolēmusi līst jau zem segas, taga VIŅŠ man piegādā lietus mākoni, kuru vais neizmantošu! :/ Pff!!!

Raimis un raientiņš jau čuč, tikai man visādas ritīgi daudz domas pa galvu skraida!!!
Miegi galīgi nenāk.. tieši otrādi.. ja nebūtu tik bail no pērkons, atgrieztos uz balkona viena pasēdēt..