Neciešu savu raksturu.. Man jau pavisam maziņai vecmāmiņa teica, ka es cenšoties "glābt pasauli" iekulšos pamatīgās nepatikšanās un eigās palikšu zadētājos nelaimīga! Nu kāpēc vienmēr veciem cilvēkiem ir taisnība? :(

Jāatzīst, ka tiešām esu nelaimīga.. ļoti! Jo rodas iespaids, ka mēģinot kādam palīdzēt, es kādam citam, ja ne tam pašam cilvēciņam nodaru pāri!!! Vai tiešām man jāpaliek, atvainojos, POHUJISTISKAI uz apkārt notiekošo un vēsu ģīmi jānoskatas, kā kāds dara kādam pāri??? Sorry.. nemāku tā, bet nosolījos sev mēģināt!

Hmm.. njā, jēdzienā "draugs" arī biju, izrādās, smagi kļūdījusies.. bet nu, nau jau nekāds brīnums.. no tā cilvēka jau ne to vien var sagaidīt.. rupji paņirgāties par kādu, tad pielaizīties ritīgi glumi akal klāt, likt noticēt un tad akal paņirgāties.. vēl jo vairāk, izmantojot iepazītā cilvēka vājos punktus! :/ Nj, lab' vien ir, ka šis cilvēks ir aut of my way forever un šis arī, ceru, ka būs pēdējais posts, kad man viņu jāpiemin savās pārdomās..

Daudz solījumi, GODA vārdi un nedaudz ironijas.. tipical!!! Nez, kas būs tālāk..
Vienīgais, ko vēl no viņa gaidu.. MANAS BILDēS āRā NO VIņA "lapeles" un tad MIERS!!!

Nepietiek ar pārdzīvojumiem, ka Raimis pēc 9 dienām aizbrauc talu, tālu uz 2 mēnešiem, nepietiek, ka to laiku man pašai būs jākuļas kā māku pa šito fakino dzīvi.. neesu nekad bijusi viena.. ne tik viena.. ne tik atbildīgā dzīves posmā, kad "ģimene" ir tikko sākusies!!! ;(

Man tas viss ir apnicis.. NO STRESS ANYMORE.. nevaru vais izturēt - galva jau kūp!!!
Gribas teikt: "ES TAK ARĪ ESMU TIKAI BĒRNS!!!" Bet, laikam, jau neesu..

MIND FULLY SHUT DOWN.. for now!!!