Mēģināts jau ir...un it kā vēl viss notiek, bet tas ir pārāk sāpīgi...un...nu jā - sāpīgi...
Padomā, viņš Liepājā - armijā (vēl 5 mēnešus), bet es te - Rīgā... =o/ Tas jau vēl nebūtu nekas, gaid``iju viņu jau pus gadu...bet viņš pēc tā gada dienēšanas ir sadomājis iet virsdienestā - 3 gadus (jūrniekos)!!! =o( Es neesmu pelnījusi tā mocīties un ilgoties...da nafig man to? Labāk mēģināt aizmirst!!! Ja vien es to spētu...