Nezinu, ko domā par mani, kā būtu bez manis un ko domā darīt tālāk, bet nekā TĀDA vais nebūs, jo lai cik patīkami un labi tas būtu, tev sāp.. un negribu, lai tā būtu!!! Jā, vainīgi esam abi, ka kauko tādu pieļāvām, bet varbūt, vaidzēja pieļaut, lai redzētu kas sanāx???
Gribēju no rīta dabūt tevi rokāun pierunāt, lai atskrien līdz manai skolai -varētu vismaz brīdi pavadīt Valentīndienā kopā, bet tu būtu atteicis, visādi aizbildinoties, tāpēc, kāvakar nosolījos, tā nedarīju!!! Ehz... varbūt, ka šādas attiecības - no attāluma tev i tīkamākas???