Vakar atkal sakasījos ar Raimi. Nekas jauns. Tās pašas tēmas, tie paši pārmetumi no abiem!
Un atkal es viņam atgādināju, ka dažreiz ar plikiem vārdiem: "Mīlu Tevi!" vien nepietiek.. ir vajadzīgi arī darbi, tā teikt, taustāmi pieradījumi. Es nerunāju par matereālām vērtībām, bet gan par uzmanības apliecinājumiem, pieskārieniem, glāstiem, kaut vai draudzīgiem samīļojieniem vai buču uz vaiga pirms aiziešanas uz darbu. Esu dzirdējusi gan tukšus vārdus, gan tukšus solījumus. Ne no Raimi.. tālu pagātnē.. bet, vienalga.. tagad vairs tam neticu, ja nesaņemu pierādījumus/apliecinājumu tam.
Sastrīdējāmies pamatīgi.. tā, ka nolēmu viņam vairs blakus negulēt. Un sāku šaubīties, vai neesu izdarījusi smagāko kļūdu mūžā, akal saejot ar viņu kopa, ja tai brīdī bija viens jauks cilvēks, kurš bija gatavs darīt visu manis deļ, lai tik ar Raimi vairs nesaejos, et gan ar viņu. Pārdomāju dzīvi un sāku šaubīties par savām jūtam. Vai man tikai tā likās? Paņēmu otru segu un ieritinājos uz datorkrēsla. Noraudājusies, pārgurusi, bet spīta pilna. Pēc brīža atskanēja man labi zināmā un, jāatzīst, dikti gaidītā, žēlā un tik ļoti mīļā balstiņa: "Lienīt, nāc blakus! Lūdzu!" ES IZKUSU!!! Bet spītīgi turējos un nepadevos, jo bija apnicis, ka vienmēr kašķi beidzās, tā arī neatrisināti un neizrunāti, un katru reizi ir jāstrīdās par vienu un to pašu, jo lieta nau līdz galam izrunāta! Spītīgi atcirtu, ka negribu un lai liek mani mierā! Pēc laba brīža viņš, tomēr, mani pierunāja līst blakām. Ielīdu. samīļojāmies, izrunjām daudz maz visu un nonācām atkal pie vecā secinājuma: Kopā dikti grūti, bet šķirtiem - neiespējami dzīvot! Viņš apsolīja laboties un censties, es - būt iecietīgākai un maigākai izteicienos.
Šodien biju ciemos pie savas mīļākās un labākās draudzenītes Evijas. Kad pārrados mājā, Raimis jau bija aizmidzis, bet uz galda atstājis man mazu dāvaniņu - sarkanu lavas lampiņu, kura tik ļoti patika un biju pirms kāda laika, garām veikalam ejot, ieminējusies par to, ka man tādu gribētos. :) Pirmie rezultāti, tā teikt! :)
ES RAIMI TIK ĻOTI MĪLU!!!